Īsumā par būtiskāko. Šekspīrs

Lai jums būtu vieglāk izdzīvot stundas, kas mūs šķir no “Šekspīra” pirmizrādes, lūk, noskaņas rosinošs atgādinājums par to, kas tad īsti norisinās lugās, kuras izmantotas Elmāra Seņkova iestudējumā.

RIČARDS III

Ričards III ir Anglijas mirstošā karaļa Edvarda IX brālis. Viņš ar gudru ziņu liek apcietināt savu otru brāli Klerensu, kuru vēlāk pavēl arī noslepkavot, lai tādā veidā izbrīvētu sev ceļu uz valsts troni pēc karaļa nāves. Lai nostiprinātu iespēju iegūt nedalītu varu, Ričards bildina lēdiju Annu – sāncenšu dzimtas Henrija VI dēla atraitni. Ar viltu un Bekingemas hercoga palīdzību Ričards pats proklamējas par karali un liek nogalināt karaļa Edvarda dēlu Jorku. Kad tas izdarīts, viņš vēlas apprecēt sava brāļa meitu, vēl jo vairāk nostiprinot savu pozīciju varas hierarhijā.
Ričarda noziegumi saceļ pret viņu angļu tautu, un pat viņa līdzšinējais palīgs, Ričarda “labā roka” – Bekingems viņu nodod. Visi ir pret Ričardu, pat viņa māte, kura novēl Ričardam nāvi. Tieši to viņš arī saņem, jo mīlestību ar varu iegūt nav iespējams.

OTELLO

Venēcijas republikas karavadoņa Otello karodznieks Jago apskauž un ienīst savu priekšnieku leitnantu Kasio un vēl jo vairāk tā priekšnieku Otello, tāpēc uzliek sev par mērķi panākt abu ciešanas.
Moris Otello mīl skaisto venēcieti Dezdemonu. Jago panāk Kasio degradāciju par piedalīšanos kādā iereibušo kautiņā, kurā Jago viņu ievilinājis, un iedrošina Kasio lūgt Dezdemonu palīdzēt viņam atgūt savu godu un posteni. Tad Jago iestāsta Otello, ka Kasio ir Dezdemonas mīļākais, un ar viltu viņam beidzot izdodas pārliecināt mori, ka viņa Dezdemona ir neuzticīga. Greizsirdības izmisīgā uzliesmojumā Otello nogalina Kasio, kurš nāvīgi ievaino arī Jago. Atriebības sātu neguvis, Otello nožņaudz Dezdemonu un arī pats izvēlas mirt – šī pasaule ir pārāk nežēlīga mīlestību alkstošām sirdīm.

MAKBETS

Skotu karavadonis Makbets, atgriezdamies mājās pēc asiņainas kaujas ar vikingiem, satiek pārdabiskas būtnes, kuras viņam pareģo Skotijas karaļa kroni. Makbets atstāsta savai sievai – lēdijai Makbetai dzirdēto, un tā, iedegusies godkārībā, piekodina viņu nogalināt karali Dankanu. Makbets paklausa sievu, taču sirdsapziņas mokas par padarīto abus noved neprātā – Makbets nu vēlas nogalināt katru, kas viņam šķiet aizdomīgs, bet lēdija Makbeta aptver, ka viņas rokas un gods nekad vairs nekļūs tīrs no asinīm, un iegūtā vara neattaisno uz to liktās cerības. Lēdija Makbeta nogalina sevi pati, un bez viņas Makbeta dzīve kļūst neizturams slepkavību virknējums, kuru nav iespējams pārtraukt.

ROMEO UN DŽULJETA

Divas ģimenes – Monteki un Kapuleti – plosa nāvīgs naids, cīņa par virskundzību, sāncenšu nežēlība un nebeidzamas varas spēles. Romeo Monteki atliek vien ieraudzīt Džuljetu Kapuleti, lai abi iemīlētos no pirmā acu skatiena. Viņi strauji viens otram atzīstas jūtās un sola savstarpēji mūžīgu mīlu, kaut abi zina, ka tas nav iespējams šai pasaulē, kas tik negodīga Vien nāve var viņus abus vienot uz mūžiem, un pusaudžu kaislā mīlā uz to viņi arī iet.

Kā viļņi, irdami pret krasta oļiem,
Tā mūsu stundas dienu plūsmā zūd.
Mums tālāk tikt par priekšgājēju soļiem,
Un turpinātājiem to darbā būt.
Ik piedzimšana, rotāta ar ziediem,
Iet pretī briedumam. Pēc tam tūlīt,
Jau draudot ļauna aptumsuma biediem,
Laiks doto dāvanu sāk atprasīt.
Laiks jaunībai tās plauksmi nesaglabā
Un grumbas ievelk pierē skaistulei,
Plūc pašu dārgāko, kas rodams dabā,
Viss nāvē brūk, kur izkapti tas spēj.
Un tomēr vārsmām šīm sniegt mūžību,
Kur dzīvosi par spīti nāvei tu.
/Viljams Šekspīrs/

Tiekamies pirmizrādē!
Jūsu Liepājas teātris

P.S. Photoshopā paspēlējies Mārtiņš Kalita, attēlos Edgars Pujāts – Margarita, Kaspars Kārkliņš – Otello, Gatis Maliks – Makbets un Kaspars Gods – Hercogiene.

Continue Reading

Šekspīrs atbrīvo, nevis iegrožo

Gatavojoties rītdienas (5.11.2019.) diskusijai par un ap mūsu topošo iestudējumu “Šekspīrs”, uz pāris īsiem jautājumiem aicinājām atbildēt arī izrādes radošo komandu – režisoru Elmāru Seņkovu, scenogrāfu Reini Suhanovu, komponistu Edgaru Mākenu, režisora asistentu objektu teātra jautājumos Matīsu Budovski un dramaturģi Rasu Bugavičuti-Pēci.

Kāda ir tava pirmā asociācija ar Šekspīru?

Elmārs. Lai cik tas arī nebūtu banāli – Hamlets! (Pauze.) Daudz lugu, daudz slepkavību, intrigu, varas spēles, pa vidu mīlestība. Traģēdija un komēdija.
Reinis.
Šekspīra izlases grāmatu muguriņas. Ar visiem apvalkiem konkrētā vietā plauktā.
Edgars. “Nav stāsta skumjāka par šo / Kā stāsts par Džuljetu un viņas Romeo.”
Matīss. Angļi, vara, humors, karma un nāvējoša mīlestība.
Rasa. Kaut kas pārlaicīgs un apskaužams.

Kas bija un joprojām ir izaicinošākais, strādājot pie topošās izrādes?

Elmārs. Šekspīra valodu nedrīkst spēlēt reālpsiholoģiski. Un mūsu teātra skolai ir ļoti grūti pielīdzināt Šekspīra teātri. Tas ir krietni atsvešinātāks. Izaicinoši ir atrast pareizos uzdevumus un eksistēšanas veidu uz skatuves, lai padarītu to dinamisku, aizraujošu. Aktierus visvairāk biedē Šekspīra teksti! Un tas tiešām arī ir galvenais – atrast piegājienu, kā to nospēlēt tā, lai būtu skaidra domu, kas slēpjas aiz tā Šekspīra valodas. Izaicinoši ir arī atrast veidu, kā nospēlēt mazu fragmentu, neignorējot pilno lugas kontekstu… Tā, lai nepazūd tēla kodols, bet arī mazajā fragmentā būtu jūtams viss tēla apjoms. Lai nenonāk tēls pretrunā ar to, kāda ir viņa pilnā “vēsture”. Bet, kas ir aizraujošākais – Šekspīrs ir nenormāli asprātīgs! Viņš pieļauj jebkāda veida formas izpausmes, viņš atļauj spēlēties un atbrīvo, nevis iegrožo. Tā kā Šekspīrs ir… izaicinoši aizraujošs.
Reinis Suhanovs.
(Smaida un neko nesaka.) 
Edgars Mākens.
Nekad iepriekš nebiju rakstījis ērģelēm. Nācās krietni pastudēt klasiķus.
Matīss Budovskis.
Par šo man vēl jāpadomā…
Rasa Bugavičute-Pēce. 
Man izaicinošākais bija sagatavošanās process. Ne lasīšanas daļa, bet tas posms, kas tika pavadīts, cenšoties atrast labāko veidu, kā dramaturģisko materiālu salipināt vienā veselumā! Vismaz trīs versijas bija jāizmet elektroniskajā miskastē, jo katra pieķeršanās Šekspīra tekstiem parādīja tos citā gaismā, un es vairākas reizes tā priekšā sajutu absolūtu sakāvi. Nu, piemēram, atsakoties no Šekspīra tekstiem un tā laika zīmēm, mēs pazaudējam Šekspīru, un to nedrīkst pieļaut. Vai, piemēram, atstāstot kompakti, sinopšu veidā vairākus Šekspīra lugu sižetus, tie skan krietni vien triviālāk, kā patiesībā ir, un mēs apdalām paši sevi. Un tā pamazām, pamazītiņām, kamēr tikām līdz tam, pie kā palikām – bija jāpasvīst.

Ja jums ir vēl kādi jautājumi par izrādes tapšanas gaitām, atgādinām – rīt, plkst. 18:00 Liepājas teātrī norisināsies diskusija “Klasika un mūsdienas. Kurš kuru?”, kurā piedalīsies režisors Elmārs Seņkovs, Liepājas Universitātes Humanitāro un mākslas zinātņu fakultātes dekāne, profesore Zanda Gūtmane, kā arī aktieri Inese Kučinska un Rolands Beķeris. Ceram, ka būs izaicinoši aizraujoši!
Jūsu Liepājas teātris

Continue Reading

Seņkovs un Šekspīrs

Pirmizrāde Elmāra Seņkova un Šekspīra savienībai Liepājas teātrī saules gaismu ieraudzīs jau pēc trīs nedēļām. Biļetes nopērkamas šeit.

CXLVI

Teic, dvēsele, – vai, miesā mājojot,
Kur ļaunas dziņas tevi važās sien,
Tu visu gribi ārišķībai dot,
Bet iekšienē būt nabaga arvien?
Par mitekli, kas īsu brīdi būs,
Tavs vārgums pārāk dārgi maksāt mēdz.
Kad tārpi reiz šo mantojumu gūs,
Vai tad patiešām viss būs pazaudēts?
Nē, dvēsele, tev vergot jāpārstāj;
Lai tev tavs miesas grausts par kalpu top,
Vairs nezemojies, nemirstību krāj
Ikkatru stundu, kas tev jāsastop.
No nāves pārtiec, un, ja gals būs tad,
Lai nāve mirst, tu nemirsi nekad.
/Šekspīrs/

Šekspīra teātris jau vairāku gadsimtu ilgumā apliecina cilvēka asinskāri un dzīvnieciskuma spēku prāta priekšā, un labi, ka tā – caur to mēs baudām, ka esam dzīvi! Globe teātris vēsturiski ir 17.gadsimta Londonas izklaides epicentrs, kaut Šekspīra lugas pludot pludo to raksturu asinīs, kas lietas visdažādākajās slepkavībās. Taču kuram gan nav skaidrs, kāpēc pūlis sajūsmā auroja, vērojot varas cīņas uz skatuves – kurš gan nav sastapis savā ceļā greizsirdību, varaskāri, miesaskāri, melus, manipulēšanu, slēptākās dziņas, zaudējuma sāpes… Liepājas teātra topošajā izrādē darbojas Šekspīra lugu 18 raksturi un teju tik pat reižu uz skatuves kāds mirst. Koncentrētā formā un apjomā tiek iztirzāts viss cilvēka spilgtāko neirožu klāsts. Savu vājību priekšā cilvēks kļūst tik smieklīgi vājš, ka to kļūst kāri vērot.

Šekspīra lugu iestudēšana visos laikos ir bijis režisoru izaicinājums un profesionālās varēšanas apliecinājums. Tāpat arī aktieriem – spēja iedvest Šekspīra 17.gadsimta sākumā rakstītajos tekstos 21.gadsimta domas ātrumu ir grūti, bet pie izdošanās sniedz neizmērojamu baudu. Darba vēl ir daudz! Bet latiņa augsta – un tomēr, vai gan citādi maz būtu interesanti? Caur izaicinājumiem mēs nemirstību krājam.

 

Continue Reading

Dodamies uz Latvijas Nacionālo teātri

Ar izrādi “Liepāja – Latvijas galvaspilsēta” dodamies uz Rīgu – Latvijas Nacionālo teātri, vietu, kurā pirms teju 101 gada tika proklamēta Latvijas valsts. Kur nu vēl labāka vieta izrādei, kas vēsta tieši par laiku un notikumiem, kas risinājās Latvijā pirms simts gadiem?
Viss ir sakārtots – kostīmi salikti pārvadājamajos skapjos un sakrauti fūrēs, jau vakarā iebrauksim Rīgā. Pirms simts gadiem, kad Latvijas valsts tika proklamēta, ziņa par šo faktu no Rīgas līdz Liepājai ceļoja vairākas dienas. Bija bezdievīgs sals, cilvēki no dienas uz dienu centās izdzīvot, apjēdzot arvien jaunus politiskos pavērsienus, kuru fonā turpinājās ikdienā atrisināmais. Kā nenosalt? Kur atrast darbu? Kas tas par lādiņu, ar kuru pagalmā spēlējas mazi bērni? Un kāpēc jāuzjauc krāpnieciskais piens? Kam ticēt? Kas notiks rīt? Vai mana mūža mīlestība rīt vēl būs maz dzīva? Uz neskaitāmiem un neizportamiem jautājumiem mūsu priekštečiem bija jāatbild ik dienu, lai šodien, mūsdienās mēs varētu svinēt brīvību. Varbūt arī tas mums būtu jāatcerās biežāk kā svētku reizēs.

Aicinām jūs uz izrādi “Liepāja – Latvijas galvaspilsēta”, kas nominēta Spēlmaņu Nakts balvai sešās kategorijās: “Gada lielās formas izrāde”, “Gada režisors” (Valters Sīlis), “Gada scenogrāfs” (Uģis Bērziņš), “Gada aktieris 2. plāna lomā” (Mārtiņš Kalita), Gada kustību mākslinieks” (Kristīne Brīniņa), “Gada muzikālās partitūras autors” (Reinis Sējāns). Biļetes joprojām pieejamas šeit. Izrāde Latvijas Nacionālajā teātrī tiks izrādīta rīt, 5.oktobrī plkst. 13:00 un 18:00

Tiekamies Rīgā!
Jūsu Liepājas teātris

Continue Reading

Kristīne, Edgars, Akmentiņš – mūsējie

 

Agnese Jēkabsone. Kristīne.
“Mana Kristīne Regnāra iestudējumā ir ļoti stipra, bet arī ievainojama. Viņa ir kaislīga un arī mierīga. Viņa ir silta un vēsa. Viņa ir tik tuva, bet reizē arī neaizsniedzama. Viņa ir vienkārša – vitāla un dzīva. Es ceru, ka mana Kristīne Regnāra iestudējumā lauzīs un mainīs skatītāju priekšstatus par klasisko Blaumaņa Kristīni…
Savukārt man Kristīnes loma ir atgādinājums kā aktrisei, ka mūzikls ir ļoti sarežģīts žanrs, kas dod neaizmirstamu, apjomīgu, ļoti sarežģītu darba procesu, ko es pieņemu kā jaunu un lielu izaicinājumu.”

Gints Grāvelis. Edgars.
“Nu, mans Edgars ir mans Edgars! Un kopumā es ceru, ka mums izdodas tikt vaļā no tā stereotipa, ko visi zina, ka Edgars bija tāds nesaprastais, lāga vīrs dzērājs. Šajā gadījumā un risinājumā Edgars pilnīgi noteikti daudz vairāk rīkojas, nevis vienkārši mēģina būt labs. Tas ierakstīts arī mūzikla libretā – laiks beidzot rīkoties, pēc tam parunāt…
Loma ir liela un atbildīga, un man tā dod papildus pārliecību, ka ne viss, ko var dabūt tā vienkārši, ir tas labākais. Šim tam jāpieliek vēl vairāk pūļu, lai rezultāts attaisnotos. Izaicinājums tika izmests, es to ļoti kāri noķēru un vaļā nelaidīšu.”

Sandis Pēcis. Akmentiņš.
“Mans Akmetniņš atšķiras ar mani. Ja mākslinieks ir radītājs un tēls ir tas, ko rada, tad radījums neizbēgami iznāk pēc radītāja ģīmja un līdzības un, lūk, es domāju, ka mans Akmentiņš ar tieši to arī atšķiras – ar manu ģīmi un manu līdzību. Domāju, ka Akmetniņa tēls patiesībā ir standarts, uz ko mums kā tautai vajadzētu tiekties – viņš ļoti labi zina, ko ir izdarījis, ko var un ko grib, un pēc tā arī iet līdz pēdējam.
Šī loma man personīgi ir vājprātīgs izaicinājums, jo mūzikls, lai arī citreiz no malas var likties tāds tralalā pasākums, patiesībā ir ārkārtīgi izaicinošs žanrs, un man uz tā izdošanos jāiet līdz pēdējam. Kā Akmentiņam.”

Tiekamies pirmizrādē! Biļetes ŠEIT.
Fotogrāfiju autors: Armants Kaušelis

Continue Reading

“PURVA BRIDĒJS UGUNĪ”

Alaines muižas dārzā šur tur starp biezajiem zaļumiem mirdzēja baltās maija rozes. Arī kaktā, kur dārznieka mājas sarkanā siena sadūrās ar augsto sētu, liels krūms stāvēja pilnos ziedos. Garš, kupls zars sniedzās līdz pat atvērtam logam un piemetās pa reizei viegli viegli pie viņa rūtīm. Smalka smarša pildīja istabiņu, kurā Kristīne nupat ienāca un, dziesmu grāmatu uz galda nolikdama, mātei pretim nosēdās.
«Silts!» viņa sacīja un noņēma no galvas balto batista lakatiņu ar melnajiem punktiem. «Varen silts, mammiņ.»

Liepājas teātra gaiteņos te viens, te cits dzied līdzi aktieriem, kas vaiga sviedros strādā uz skatuves. Kārļa Lāča mūzika ar Regnāra Vaivara rakstītajiem tekstiem dun translāciju aparātos, gaiteņos un mugurkaula smadzenēs, izrādes aktieru ansambli, visdrīzāk, nepametot pat miegā. Dimd skrienoši soļi, krīt akmeņi, plīkšķ pļaukas un skatuves malā kā sekunžu skaitītājs tikšķ metronoms, uzmanot katras zilbes īsto atrašanās vietu.
«Karsts!» ikviens mūziklā iesaistītais aktieris var apstiprināt ar skatienu vien. «Varen karsts, skatītāj.»

Dienu pa dienai, mēģinājumu pa mēģinājumam Liepājas teātris saaug ar mūzikla materiālu, kuru, Rūdolfa Blaumaņa noveles “Purva bridējs” un lugas “Ugunī” rosināts, režisors un libreta autors Regnārs Vaivars pavērsis pret mums – 21.gadsimta Edgariem, Kristīnēm un Akmentiņiem. Rūdolfa Blaumaņa spēja radīt noveles un lugas, kas izdzīvo cauri laikam, slēpjas stāsta skaidrībā. Kristīne ir izvēles priekšā – ļaut vaļu sirdij un saistīt savu nākotni ar Edgaru, vai sekot prātam un saistīties ar Akmentiņu. Pareizās atbildes nav un diskusija par to, kurš kuram būtu jāuzvar un kā mēs rīkotos Kristīnes vietā, ilgst jau savus 130 gadus. Mūzikla režisors Regnārs Vaivars teic, ka visiem būtu labāk, ja šāds stāsts nekad nebūtu noticis, bet tajā pašā laikā arī apstiprina, ka pat visneizskaidrojamākās izvēles mēdz notikt skaisti, šausminoši dabīgi un līdz asarām pašsaprotami.

«Nu tad lai Dievs man palīdz…» viņa sacīja un gribēja tāļāk runāt, bet nevarēja. Darba vēl daudz, bet tiekamies jau pavisam drīz.
Par izrādi un tās radošo komandu vairāk lasiet šeit!
Biļetes iespējams iegādāties šeit!

Fotogrāfijas autors: Armands Kaušelis

Continue Reading

Priekškars krīt!

113. sezonu mūsu teātrī 14. septembrī atklās Kārļa Lāča un Regnāra Vaivara mūzikls pēc Rūdolfa Blaumaņa darbu motīviem “Purva bridējs ugunī”. Regnārs Vaivars ir ne tikai režisors, bet arī libreta un dzejas autors, kā arī scenogrāfs šim iestudējumam. “Šis nebūs stāsts par dzeršanas postu un aklu mīlestību. Tas būs stāsts par neremdināmām slāpēm. Un slāpstošie šeit ir visi, bez izņēmuma,” uzsver režisors. Galvenajās lomās Agnese Jēkabsone, Sandis Pēcis un Gints Grāvelis.

16. novembrī pirmizrāde paredzēta Elmāra Seņkova fabulām par Šekspīru, kas būs režisora debija gan Liepājas teātrī, gan pirmā reize, kad viņš ķeras klāt Šekspīra dramaturģijai (ja neskaita studentu diplomdarbus). Dramaturģisko materiālu iestudējumam no vairākām lugām, kuras tiks saliktas vienā stāstā,  veido dramaturģe Rasa Bugavičute-Pēce. Režisors sola šausmu trilleri ar komēdijas elementiem, kurā būšot daudz asiņu un kurš būs saprotams ikvienam skatītājam, jo tāpat kā Šekspīrs uzskata, ka teātris ir domāts ikvienam.

7. decembrī Liepājas teātra mazajā zālē koncertzālē “Lielais dzintars” pirmizrādi piedzīvos igauņu dramaturga Karla Kopelmā lugas “Singing Green” iestudējums “Mēness neredzamā puse”, kuru veidos lietuviešu režisore Monika Klimaite. Luga 2018. gadā uzvarējusi Nirnbergas valsts teātra rīkotajā starptautiskajā lugu konkursā “Sarunas bez robežām”. Izrāde vēstīs par notikumiem nākotnē un to, kā cilvēku rīcība noved pie destrukcijas.

Pirmais iestudējums 2020. gadā pirmizrādi piedzīvos janvāra beigās, kad jauns režisors no Maskavas – Aleksandrs Moločņikovs skatītāju vērtējumam nodos izrādi “Vienaldzības gadsimts”, kuram tekstu sadarbībā ar režisoru raksta dramaturģe Rasa Bugavičute-Pēce. Izrāde akcentēs tēmu par modernajām tehnoloģijām un to biedējošo pusi. Tas būs stāsts par jauniem cilvēkiem, kuri nevar ierasties uz salidojumu, bet nolemj tomēr satikties virtuālajā vidē.

Februārī pirmizrādi piedzīvos Rolanda Atkočūna veidotais iestudējums “Pilnīgi svešinieki”, un tas uzdos jautājumus, cik patiesi viens pret otru ir tuvākie cilvēki, vai ir iespējams un vajadzīgs par otru zināt visu un kas notiek tad, kad it kā labākie draugi nolemj vakara garumā neslēpt viens no otra sava telefona saturu.

Marta beigās skatītāju vērtējumam tiks nodota izrāde “Dēmons”, kuru pēc Mihaila Ļermontova poēmas ar tādu pašu nosaukumu veidos režisors Viesturs Meikšāns.  Tas būs darbs par ar mīlestību apsēstu ļaunumu un risinās eksistenciāli lielu jautājumu – ja ļaunums ir iemīlējies un ir gatavs ziedot savu ļaunumu, vai pasaule ir gatava pieņemt šo bezļaunuma ļaunumu. Izrādē piedalīsies divi aktieri –  Egons Dombrovskis un Agnese Jēkabsone, kā arī rokgrupa, kura tiks atklāta sezonas gaitā.

Maijā teātrī paredzētas divas pirmizrādes – pēc ilga laika ar Ferdinanda Bruknera lugu “Jaunības slimība”, kas pārtaps iestudējumā “Jaunības sāpes” teātrī atgriezīsies Māra Ķimele. Šis iestudējums paredzēts uz lielās skatuves. Tā centrā ir medicīnas studenti, kuri jaunību uzskata par fatālu slimību, tāpēc nāves klātbūtne viņu domās ir nepārtraukta.

Paralēli tam Liepājas teātra mazajā zālē koncertzālē “Lielais dzintars” iestudēs režisors Dmitrijs Petrenko, lai izveidotu bilingvālu izrādi – latviešu un krievu valodā par pamatu ņemot Marjusa Ivaškēviča lugu “Malыš”. Lugas darbība norisinās Otrā pasaules kara laikā, un režisors īpaši uzsver, “ka tā nebūs izrāde par latviešiem un krieviem, lai arī izrādē runās latviešu un krievu valodās. Tas ir stāsts par divām ģimenēm  – vienu Sibīrijā, otru Latvijā – abas valodas izvēlētas, lai saglabātu lugas autentiskumu.”

Protams, decembrī notiks arī tradicionālais Ziemassvētku koncerts, kuram šogad dots nosaukums “Sajūtu stāsts”, koncerta režisors – Mārtiņš Kalita, kurš sola mūs vest krāšņā un sirsnīgā Ziemassvētju izjūtu piedzīvojumā.

Paralēli jaunumiem izrāžu repertuārā, šajā sezonā plānojam atjaunot Diskusiju ciklu un rūpēties par to, lai mūsu nebeidzamā saruna ar jums, skatītāji, ir aizraujoša un jaunus apvāršņus atklājoša.

Tiekamies teātrī!

Continue Reading

#24

Kas ir ABONEMENTS? Tā ir fantastiska iespēja vienam no pirmajiem redzēt jaunākās izrādes, izvairoties no stāvēšanas rindās vai pirmizrāžu datumu nokavēšanas. Tā ir garantēta un nemainīga sēdvieta ABONEMENTĀ iekļautajās izrādēs, kuru varat izvēlēties noteiktās zāles zonās, kas sadalītas četrās cenu kategorijās. Tā ir 15% atlaide uz visām Liepājas teātra izrādēm un koncertiem, jo mēs no sirds novērtējam ABONEMENTA publikas uzticību mums.

Kas ir iekļauts nākamās, 113.sezonas ABONEMENTĀ? Piecas lielās zāles izrādes, kas visas sezonas garumā jums ļaus būt mūsu teātra jaunumu epicentrā – “Purva bridējs ugunī” (režisors Regnārs Vaivars), “Runā, Šekspīr!” (režisors Elmārs Seņkovs), “Pilnīgi svešinieki” (režisors Rolands Atkočūns), “Demons” (režisors Viesturs Meikšāns) un “Jaunības sāpes” (režisore Māra Ķimele).

Kas vēl ir jāzina par ABONEMENTU? Jūs varat izvēlēties starp trīs ABONEMENTU iespējām, apmeklējot attiecīgi 1.pirmizrādes sestdienās, 2.pirmizrādes svētdienās vai 3.pirmizrādes piektdienās. Tiktāl zināms, ka “Purva bridējs ugunī” pirmizrāžu datumi būs 7.,8. un 20.septembris (attiecīgi 1.,2. un 3.ABONEMENTAM). Par pārējiem pirmizrāžu datumiem būs jāseko līdzi informācijai Liepājas teātra repertuāra bukletos, teātra kasēs un mājas lapā. Jums pienākas 10% atlaide ABONEMENTAM, ja esat skolēns, students, pensionārs vai I/II grupas invalīds, to asistents. ABONEMENTA tirdzniecība notiek Liepājas teātra kasēs (tālr. 26117999; 26550223) un www.bilesuparadize.lv līdz 18.08.2019.

Ko mēs ar šo visu gribējām teikt? Mēs ļoti un no sirds priecāsimies, ja pievienosieties mūsu ABONEMENTA publikas saimei!

Jūsu Liepājas teātris

Continue Reading

#23

Dzīvē nejaušību nav, ir tikai likumsakarības. Jau pēc mēneša – 14.jūnijā uz Liepājas teātra skatuves kā režisore debitēs Dita Lūriņa-Egliena, iestudējot Antona Čehova lugu “Ķiršu dārzs“, tāpēc satiekamies un aprunājamies par tām likumsakarībām, kuras Ditu atvedušas tiktāl!

Vai pastāstīsi, kā nonāci līdz režijas apgūšanai un praktizēšanai?
Aktieros mani paņēma ar tekstu: “Viņa tāpat būs režisore!” Taču mans sapnis kļūt par aktrisi bija milzīgs un līdz malām piepildīts ar domu, ka es visiem pierādīšu – es to varu. Vienkāršoti runājot, teju 20 gadus tad nu tieši ar to arī nodarbojos – pierādu, ka varu. Un tad nāca saprašana, ka aiz tā bezizmēra darba, kas paveikts, esmu pazaudējusi sev tik svarīgos ideālus, kurus nebūtu iespējams atgūt bez sava veida atkāpšanās, garīgās uzpildīšanās un atkārtotas paskatīšanās uz to, kāpēc nodarboties ar teātri ir svarīgi. Kāpēc vienam to ir svarīgi darīt, bet otram – redzēt un piedzīvot! Devos pie Ojāra Rubeņa un lūdzu, lai viņš man, kā Nacionālā teātra štata aktrisei, iedod vienu “brīvo sezonu”, kurā strādāju tikai pie esošajām lomām, jaunas neņemot, un viņš mani ne tikai saprata, bet arī nosūtīja uz Maskavu, Gogoļa centru, ar ieteikumu nedēļu neiziet no skatītāju zāles un tur skatīties pilnīgi visu, ko vien varu. Un tā tā vīle pamazām sāka irt. Es vienmēr esmu zinājusi, ka teātris mani interesē vēl arī citādākās izpausmēs.

Pastāsti, lūdzu, ko nozīmē “stažēties par režisori” Maskavā un kā tas īsti norit!
Maskavā, Tabakova teātrī strādā mana draudzene un kolēģe Jana Sekste, kurai prasīju pēc padoma, kad devos turp. Viņa mani iepazīstināja ar savu režisoru – Viktoru Rižakovu, noorganizējot mums sarunu, kurā viņš izteica domu, kurai pieķēros: “Tu vari pamest visu – bērnus, ģimeni, profesiju, lai mācītos 2-4 gadus, un par režisori nekļūt, vai arī tu vari sākt darīt visu, lai kļūtu par režisori!” Un tad nu es lieki vairs nekavējos un kā “inostranka”, prātīgā latviete, lauzu savas barjeras, izejot tādu kā labdabīgās nekaunības skolu, un uzreiz prasīju viņam, vai varu sēdēt viņa mēģinājumos un arī lekcijās pie studentiem. Viņš piekrita!
Es vēroju, kā viņš iestudē Viripajeva lugu “Irāņu konference” Nāciju teātrī, paralēli tam gāju uz visām iespējamajām izrādēm visos teātros, kuros vien varēju. Stažēties nozīmē būt prom no ikdienišķā un koncentrētā veidā dzīvot tikai teātrī – vērot mēģinājumu procesu, pārskriet uz teātri, metro pārbraucienos lasīt lugas, ar mājiniekiem pārrunāt visu redzēto un naktīs meklēt internetā visu iespējamo, kas vien atrodams, par to, kas redzēts un lasīts.
Tāds ritms un režīms bija kā tilts uz manu bērnību un laiku, kad es sēdēju tēva un mammas mēģinājumos un vēroju, kā teātris top, un tas man no jauna atvēra acis. Ja nemaldos, tad Radzobe reiz noformulēja, ka mans tēvs nodarbojas ar “maģisko reālismu” teātrī. Indra Roga to sauc par “poētisko telpu”, un tas man šķiet fantastiskākais – dot visai zālei iespēju domāt poētiskās kategorijās. Tādā ziņā mani arī satrieca Kirila Serebreņņikova izrāde “Mazās traģēdijas” Gogoļa centrā – viņš sapludināja reālitāti kopā ar poētisko pasauli bezgalīgā asociāciju ķēdē, un es teju fiziski sajutu, ka šī izrāde ir nevis režisora, bet visas trupas un teātra kopīgs vēstījums, kopīga pozīcija par konkrētām norisēm pasaulē. Lūk, teātra maģija. Viedoklis! Un absolūti ekskluzīva iespēja 2-3 stundas ļaut cilvēkam klausīties dzīva cilvēka runu. Teātris ir vienīgais medijs, kas ļauj aktierim elpot to pašu gaisu, kuru elpo skatītājs!
Paralēli Maskavai, es braucu arī uz Vāciju, un īstais pagrieziena punkts patiesībā notika Hamburgā, Anton Corbijn fotogrāfiju izstādē, kurā bija izstādīta arī fotogrāfija, kas viņa karjerā bija pirmā kā profesionālam fotogrāfam, un pie tās bija pierakstīts: “Reizēm ir labi saprast, ka ir labi darīt, nevis darīt ģeniāli.”

Un Liepāja…?
No mārketinga viedokļa viss ļoti labi sakrīt – te es sāku mocīt klasesbiedrus skolas uzvedumos, piedalījos Liepājas teātra izrādēs, un nu manā dzīvē pienācis jauns sākums, kam izejas punkts ir tieši vieta, kurā es reiz jau startēju.
Ar Herbertu Laukšteinu mēs tikāmies Maskavā un uzsākām sarunas par aiznākamo sezonu, taču neilgi pēc mūsu sarunas Herberts man zvanīja vēlreiz, un nāca piedāvājums iestudēt izrādi tagad. Teicu, ka man jāapdomājas un pilnvērtīgi izmantoju laiku Maskavā, koncentrējoties tikai “Ķiršu dārzam” un visam, ko par to varēju atrast. Tas ir apbrīnojami, ko dod viena nedēļa intensīva darba ar sevi un visiem resursiem! Ir brīnišķīgs citāts: “Nemēģini būt oriģināls, esi vienkāršs, tehniski izcils un, ja tevī kaut kas ir iekšā, tas pats izlauzīsies ārā.” Pēc nedēļas es zināju, kā vēlos šo lugu iestudēt un, ka manā komandā būs Aigars Ozoliņš, Liena Rolšteina, krievu horeogrāfs Aleksandrs Ļimins un komponists Dmitrijs Marins.

Par ko Tev un Tavai komandai ir “Ķiršu dārzs”?
Par laikmetu maiņu, kas ik pa brīdim notiek. Par to brīdi, kad jūti, ka zemes plātnes zem tevis sakustas un tu gaidi – kas nu būs. Taču Čehova “Ķiršu dārzs” ir iestudēts tik daudz reižu, ka šķita – viss jau ir bijis! Līdz, kārpoties tādā kā atpakaļgaitā un meklējot visam pirmsākumu, es sapratu, ka Čehova radītie tēli mūsu kultūruzslāņojumā ir kļuvuši par tādiem kā rēgiem greizajos spoguļos! Čehova tēli izgaist, jo tiešās saiknes ar tiem mums vairs nav, taču mums ir neskaitāmi priekšstati un asociācijas ar jau redzēto, tāpēc no citātiem mēs šoreiz nekautrējamies, bet tos cenšamies izcelt. Antons Čehovs raksta “Ķiršu dārzu”, kad viņš mirst. Un ar viņu nomira vesels laikmets, tāpēc šķiet, ka šī luga ir Čehova garīgās pasaules kopsavilkums. Tieši tāpēc mēs citējam to laiku aiz mīlestības un cieņas pret to.

Continue Reading

#22

1990. gada 4. maijā Latvijas PSR Augstākā Padome pieņēma deklarāciju “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”, ar kuru atjaunoja 1922.gadā pieņemto Satversmi. Mums dota tā laime un prieks dzīvot brīvā Latvijā, tāpēc šonedēļ visiem mums, brīvas Latvijas valsts iedzīvotājiem, 4.maija svētkos vēlam:

  • baudīt un kopt to, ko mums sniedz privilēģija dzīvot Latvijā;
  • saglabāt mieru – piebremzēt, ieelpot, padomāt;
  • kad šķiet, ka viss ir slikti, nogaidīt – pēc mirklīša viss izskatīsies krietni vien saulaināk;
  • izturēties pret pārējiem tā, kā jūs gribētu, lai izturas pret jums;
  • apdomāt iespēju nepirkt kafiju un bulciņas vienreiz lietojamajos traukos, jo tā jūs ne tikai pasargāsiet dabu, bet arī ietaupīsiet naudiņu, kuru ieguldīt teātra apmeklējumā un jaunās emocijās;
  • atcerēties, ka patiesībā tā īsti svarīgas lietas šajā dzīvē ir ļoti nedaudzas;
  • nekad neaizmirst, ka panākumu atslēga ir prasme pārdzīvot triecienu un kustēties uz priekšu;
  • būt godīgiem un / bet arī laipniem;
  • pirkt tikai tādas lietas, kuru dēļ gribas piecelties kājās un nedaudz padejot (piemēram, teātra izrāžu biļetes);
  • uzticēties instinktiem un atcerēties, ka nezāles neiznīkst (kā dārzkopības darbus veicot, tā sev pa plecu uzsitot);
  • nenožēlot neko un atcerēties: noteiktajā situācijā un brīdī nebija iespējams rīkoties citādāk (un, jā, jums vajadzēja iztērēties, lai nopirktu nākamās sezonas izrāžu abonementu);
  • nekaunēties par mūsu latvisko spītību un skaudību (kas pieminēta pat mūsu tautas dainās), un romantismu, bet apzināties šīs īpašības kā vērtības, kuru dēļ uz pasauli palūkoties kļūst aizraujošāk.

Sveiciens svētkos!
Jūsu Liepājas teātris

P.S. 17.maijā rādīsim izrādi “Liepāja – Latvijas galvaspilsēta“, kas īsti atbilst arī 4.maija svētku garam. Nenokavējiet!

Continue Reading