#19

Mūsu aktieris Armands Kaušelis ir radošajā lidojumā, piedaloties gan jauniestudējumā “Ģērbējs“, gan Skolas somas projektā “Kā top izrāde?“, gan gatavojoties Teātra dienas koncertam “Meklējam aktierus“, kā arī piedzīvojot savu pirmo fotoizstādi Liepājas teātrī. Tieši tāpēc viņu uz mirklīti pievelkam pie zemes, lai īsi ar viņu aprunātos par teātri, jaunumiem tajā un dzīvi parasto.

Kā Tu jūties?
Jūtos es ļoti labi. Pēc pamatīga skrējiena pēdējo trīs nedēļu laikā, kurās es strādāju pie trīs projektiem vienlaicīgi, nu ir neliela atelpa, lai gan tūlīt jau sāksies Teātra dienas koncerta maratons! Bet, ja tā vispārīgi, es tiešām jūtos pamatīgas radošās enerģijas virpulī. Šobrīd nekam neatsaku, ko man dzīve piedāvā, līdz ar to darba ir daudz un vienlaicīgi, bet nogurums ir līdzsvarā ar lielu gandarījumu un pacēlumu par padarīto. Ir liels prieks un spēks, un izdoma, un enerģija, un viss notiek – ļoti labi notiek.

Kā noritēja darba process izrādē “Ģērbējs” un kā Tev pašam patīk visa gala rezultāts?
“Ģērbēja” mēģinājumu process aizritēja ļoti radošā, mierīgā un sirsnīgā gaisotnē. Bija prieks iet uz mēģinājumiem un ņemt dalību šajā procesā. Un tas tiešām ir tik ļoti daudz, ka tu vari iet uz darbu ar prieku, un tas dod neizmērojamu spēku un iedvesmo kaut ko radīt papildus. Jo, kur tad, galu galā, tas mūsu laiks aiziet? Ja tas tiek iztērēts tādā negāciju pilnā darbā, vai tad tam ir jēga? It kā jau jādara, kas jādara, bet šoreiz ir runa par ļoti pozitīvu piemēru – saliedētu un gaišu, neskatoties uz to, ka izrādes materiāls ir ļoti smags un pamatīgs.  Tāpēc arī pati izrāde ir krāsaina, piesātināta, pamatīga, daudzdimensionāla, Rolands Beķeris ar Edgaru Pujātu vienkārši ir monstri! Ko viņi ir paveikuši pa šo laiku, tas ir apbrīnojami.
Tēma, kas mani personīgi saista šajā izrādē, ir pārmērīga pieķeršanās cilvēkiem un mirklis, kad tu kļūsti līdzatkarīgs, sākot dzīvot otra cilvēka dzīvi! Un, kas notiek, kad tas viss beidzas… Tas mani uzrunāja ļoti. Šī izrāde vispār ir mistiska un maģiska, kas, galu galā, ir arī teātris – zināma veida dzīves maģija.

Kā Tev ienāca prātā ideja izveidot izrādes tapšanas procesa fotogrāfiju izstādi un kā tas ir – piedzīvot dubultu pirmizrādi?
Fotogrāfija man vienmēr ir patikusi, bet šeit viss notika absolūtas apstākļu sakritības dēļ. Es nemaz nebiju “Ģērbējā” paredzēts! Taču lomu saraksts mainījās, līdz ar ko es tiku iesaistīts izrādes procesā, kas sakrita ar brīdi, kad nolēmu – viss, pietiek, man nepieciešama laba fotokamera. Loma izrādē man ir salīdzinoši neliela, apstākļi mēģinājuma procesā bija ārkārtīgi labvēlīgi, tāpēc pajautāju Dmitrijam Petrenko, vai drīkstu fotografēt izrādes mēģinājumu procesu, un viņš ļāva! Vakaros tīrīju bildes, līdz aptvēru, ka izrāde taču ir par mums – par aktieriem teātrī. Pievienojot pirmizrādei fotoizstādi, tiksim pie vēl viena slāņa – par mums mūsu teātrī. Kāpēc ne? Izstāstīju par izstādes konceptu teātra vadībai, un pusstundas laikā man visi ceļi bija vaļā! Teātris sniedza tehnisko atbalstu, un sarežģītākais bija no kādām 400 bildēm izvēlēties 18. Ir ļoti patīkami apzināties, ka viss tik veiksmīgi izvērtās.

Tā kā mācībizrāde “Kā top izrāde?” ir visiem citiem darbiem paralēli tapis jauns brīnums, par kuru vēl neviens neko daudz nezina, ko vari par šo izrādi pačukstēt tās potenciālajiem skatītājiem – skolēniem?
“Kā top izrāde?” pirmizrāde notika “Ģērbēja” skates dienā! Tāds incidents manā mūžā notika pirmo reizi. Bet, brīnumainā kārtā, viss salikās plauktos pats par sevi. Bet vispār, manuprāt, šajā mācībizrādē būtiskākais ir veids, kā tiek stāstīts par teātra aizkulisēm. Jau atkal! Šī ir humora pilna, atraktīva saruna par to, kas teātrī ir vēl bez aktiera. Kādas profesijas vēl ir teātrī, kādi cilvēki ir piesaistīti izrādes tapšanai. Dramaturgi, scenogrāfi, gaimsu mākslinieki – ar visām šīm profesijām jaunieši tiek iepazīstināti atraktīvā sarunā, līdz beigu beigās viņi paši vēl tiek iesaistīti visā praktiski. Šajā mācībizrādē mēs nerādām rezultātu, mēs rādām procesu! Un tas man šķiet būtiskākais.

Ko Tev nozīmē vārdu savienojums “Teātra dienas koncerts”?
Teātra dienas koncerts… man nozīmē to, ka būs jāstrādā! Tas būs atkal darbs, kas labi jāizdara, kuram nāk līdzi kaut kāda atbildības deva, bet tam visam paralēli ir jābūt svētku sajūtai. Mums ir jārada svētki pašiem sev. Mums jāmēģina viss ieraudzīt no malas – kā no skatītāja prizmas, lai vari sajust, ka tev pašam patīk viss, kas notiek uz skatuves. Man ir patiess prieks, ka Egons Dombrovskis ar komandu ir reanimējis šo velti zemē nomesto tradīciju – Teātra dienas koncertu, jo dzīvi vajag svinēt. Arī ikdienā! Lai mums tas izdodas.

Continue Reading

#18

Inga Apine ir viena no aktrisēm, kuru pavisam drīz – 9.martā ieraudzīsiet uz Liepājas teātra skatuves Dmitrija Petrenko režisētajā Rolanda Hārvuda lugas “Ģērbējs” iestudējumā. Līdz šim Inga iespējusi 10 gadus nostrādāt Valmieras Drāmas teātrī, veidot kostīmus vairākām izrādēm Valmieras Drāmas teātrī un Dailes teātrī, filmēties kā kinofilmās, tā TV seriālos, un nu izbauda, kā ir būt viesmāksliniecei šeit – pie mums. Tieši tāpēc arī īsi aprunājāmies ar Ingu par šā brīža izjūtām un pārdomām.

Kā Tu jūties?
Es jūtos labi. Vispār Liepāja ir forša pilsēta un es, absolūti pretēji visiem liepājniekiem, bieži eju staigāties gar jūru, ir tik forši – izstaigā visu iekrāto, tad kafejnīcā sasildies un vari turpināt iet. Vispār tik daudz pa kafejnīcām, kā šeit, es neesmu staigājusi sen.

Kā slavenais Liepājas vējš?
Patiešām pilsēta, kurā piedzimst vējš, bez jokiem. Lai gan es neesmu cepuru cilvēks, te bez cepures nevar iztikt, citādi izpūš visu!
Bet vispār Liepāja ir ļoti skaista, te ir kaut kas tāds… noslēpumains. Izstaigāju arī nelielu gabaliņu autoostas rajona, kur uz ielas ir ūdens pumpis! Joprojām. Te ir visu laiku vēsture jūtama. It kā ir hruščovkas, ir jaunbūves, bet ir tik daudz visādu seno māju, koka ēku – dažādās bēdīguma pakāpēs, ka tas viss raisa tādu savdabīgu noskaņu.
Un visam vēl pa visrsu Liepājā ir bezgala garšīgas kūkas! Jā…

Un kādas pārdomas par Liepājas teātri?
Teātris… Nu, es varu teikt, ka man ir ļoti palaimējies, jo man liekas, ka izrādei ir riktīgi foršs kolektīvs – režisors ir mūs gudri un veiksmīgi nokomplektējis, jo esam visi cits par citu, ļoti labi satiekam savstarpēji. Jūtos labi. Es nevienu no saviem partneriem iepriekš personīgi nepazinu – zināju tikai pēc vārda un bildes, bet izrādās, ka lieliski cilvēki!
Bet ārpus iestudējuma – šajā teātrī arī, gluži kā pilsētā, ir jūtama vēstures klābtūtne mūsdienu garšā, jo Liepājas teātris ir tā senā ēka, kurā teju gaisā ir saglabājusies tradīcija, kuru es neesmu pieredzējusi, bet tā reāli pastāv! Piemēram, ir nodalīts, kura ir vīriešu ģērbtuvju un sieviešu ģērbtuvju puse, ir atsevišķas vīriešu un sieviešu ģērbējas… Tas rada pietāti. Un te ir fantastiskas šuvējas! Jaunajā iestudējumā man ir brīnišķīgi kostīmi – Baiba Litiņa ir fantastiski parūpējusies par mani.

Par ko tevi rosina domāt topošā izrāde?
Izrādes materiāls ir diezgan stipri tieši par cilvēku teātrī, kaut arī… par cilvēku pasaulē caur teātra prizmu. Tā man, protams, ir ļoti tuva gan vide, gan tēma, gan neatbildamie jautājumi un situācijas, bet… ja ielūkojas dziļāk starp uzrakstītā rindiņām, tad lugas materiāls ir par ticību. Lugas darbība notiek kara laikā, un tad uzreiz jautājumi par to, kas ir cilvēks un ko nozīmē dzīvot, saasinās. Vai cilvēks ir tikai kaulu un gaļas maiss, vai arī kas vairāk. Izrādē daudz tiek runāts par kalpošanu – kur ir tā robeža starp personisko ambīciju apmierināšanu un kur tas vairs nav personiski, bet jau kaut kas pārāks, lielāks, augstāks… Ko nozīmē ziedoties un ziedot, un kā vārdā to vispār darīt! Cilvēks taču nav tikai “paēdu, padzēru, izgulējos un viss”… Manai varonei dzīvē ir pienācis krīzes mirklis – gan viņai, gan tuvākajam cilvēkam. Un šajā krīzē viņa nespēj pati izlemt – palikt vienā vai otrā pozīcijā, jo vidusceļš neder – tas ir kaut kā tā nekā tad uzreiz. Viņa ļoti cīnās par ticības nezaudēšanu, kuru viņa ik pa brīdim tomēr zaudē, un tad atkal tiecas pēc saviem ideāliem… Izrāde ir par mirkli, kad garīgajā cilvēka daļā sāk lauzties iekšā fiziskā daļa, un piespiež domāt par to, kā to sabalansēt, lai viss beigtos labi.
Ja padomā – ļoti aktuāla tēma arī mūsdienu ārprāta laika tirānijai un tās sekām. Kā sevi nepazaudēt?

Foto: Edgars Pohevičs

Continue Reading

#17

Liepājas teātra mazajā zālē, kas atrodas koncertzālē “Lielais Dzintars” PIRMIZRĀDE!
Bernarda Sleida lugu “Nākamgad tai pašā laikā…”, kas piedzīvojusi neskaitāmus iestudējumus visā pasaulē un saņēmusi plašu klāstu godalgu, pie mums pirmo reizi iestudēs krievu režisors Sergejs Ščipicins.

Uz jautājumu par to, kas iedvesmo Sanktpēterburgas režisoru darbam un pasaules izpētei teātra valodā, viņš atbild šādi:
“Man patiesi veicas, ka es pastāvīgi savā dzīvē satiekos ar interesantiem cilvēkiem, ar kuru palīdzību varu atklāt pasauli no jauna. Mana draudzība ar Mihailu Barišņikovu, Kšištofu Zanussi, Agnešku Holland, Mihailu Šemjakinu, Aleksandru Hevzorovu, Maiju Komorovsku, Kristinu Jandu, Daci Everss, Faniju Ardan, manu pedagogu Ļovu Dodinu un daudziem citiem – formē mani šodien, neļaujot atslābināties un provocējot mani turpināt pētīt dzīvi un cilvēkus tajā. Sapņoju reiz studēt lielu zinātnieku darbus kvantu fizikas jomā, fizioloģijā, ķīmijā – tas būtu nepieciešams katram – un, manuprāt, būtu nesalīdzināmi vērtīgāk, kā, piemēram, pārzināt daiļliteratūru.
Savukārt izrādē mēs kopā ar aktieriem un Liepājas teātri cenšamies saprast dzīvi un galvenais – LAIKU un to, kā tas maina cilvēkus, viņu domas, dzīves apstākļus un perspektīves.”

“Nākamgad tai pašā laikā…” ir savdabīgs mīlasstāsts starp vīrieti un sievieti, kuri ceļu viens pie otra atrod reizi gadā, lai aizmuktu no ikdienišķā. Kāds viņus nosauktu par mīļākajiem, bet, iespējams, viņi viens otram ir kas daudz vērtīgāks. Stāsts neizbēgami ir gana traģisks, lai brīžiem kļūtu komisks, kā viss šai skaistajā dzīvē, bet, iespējams, tieši tāpēc tik daudzi šo Bernarda Sleida lugu novērtējuši tik augstu.

Gaidīsim jūs visus mūsu mazajā zālē,
Jūsu Liepājas teātris

Continue Reading

#16

Kamēr citu augstskolu studentiem sesijas prieki ir jau aiz muguras, mūsu Spožā Nākotne tieši šodien kārtos pēdējo un atbildīgāko šīs sesijas eksāmenu – aktiermeistarībā. Tāpēc, mīļie skatītāji, šobrīd cieši sažņaudzam īkšķus, sakoncentrējam visas iespējamās labās domas un sūtām tās mūsu censoņiem, jo uzdevums šovakar viņiem nav no vienkāršākajiem. Etīžu plejādē Čehova un O’Henrija stāstu izspēle, kā arī novērojumu monologi. Viss pa īstam un no sirds!

Ne pūku, ne spalvu!
Salauziet kāju!
Jo celmus lauž ar prātu, ne ar spēku. Jums izdosies!
Jūsu Liepājas teātris

Continue Reading

#15

Mūsu teātrī jauna izrāde bērniem! Justīnes Kļavas teātra skatuvei adaptētais Eleanoras Porteres romāna “Polianna” stāsts režisora Dž.Dž.Džilindžera skatījumā nodots jūsu rokās. Tāpēc šoreiz nedaudz jums pastāstīsim par bērnu grāmatas “Polianna” veiksmes stāstu, kas nu jau apaļus 106 gadus turpina kausēt cilvēku sirdis.

1913.gadā amerikāņu rakstniece Eleanora Portere uzrakstīja grāmatu bērniem “Polianna”, kas vēsta par mazu meiteni, kura izdomājusi spēli, kuras galvenais noteikums – atrast jebkurā dzīves situācijā kaut ko, par ko priecāties. Grāmata ātri vien kļuva par dižpārdokli, turklāt tajā izvērstā tēma palīdzījusi attīstīt teorijas par pozitīvu atmiņu nozīmi cilvēka psiholoģiskajā veselībā, kas dēvēts par “Poliannas principu” vai “Poliannismu”.
Poliannas stāsts tulkots neskaitāmās valodās, iekarojis visu pasaules lasītāju sirdis, tam rakstīti arī vairāki turpinājumi, no kuriem tikai vienu rakstījusi Poliannas pirmautore, savukārt pārējos attīstījuši dažādi citi autori. Pēdējais “Poliannas” turpinājums uzrakstīts vien 1997.gadā! Teātra skatuvei “Polianna” pirmo reizi adaptēta 1915.gadā, savukārt kino tā piedzīvojusi vairākas ekranizācijas, tostarp arī pārradīšanu TV seriālu formātā. Vēl “Poliannas” motīvs atrodams arī pāris datorspēlēs un dažādos varoņu komiksos. ASV Ņūhempšīrā atrodams arī Poliannas piemineklis, kas uzcelts ne vien par godu stāsta autorei, bet arī pozitīvai domāšanai un priekam.

Un, ko gan tur liegties – mums patiess prieks, ka arī mūsu teātris nu piedāvā jums, skatītāji, spēlēt prieka spēli kopā ar mums un Poliannu! Noteikumi ir pavisam vienkārši: jebkurā, patiesi JEBKURĀ dzīves situācijā, kad jums šķiet, ka kaut kas nav īsti lāgā, pamēģiniet atrast ko priekpilnu. Tad pēkšņi vairs pilsētas ielas nešķitīs tik pelēkas un arī ziemas baciļu uzbrukums būs ieraugāms citā gaismā.

Ak, kāds prieks, prieks, prieks, ka esat ar mums!
Jūsu Liepājas Teātris

Continue Reading

#14

Mums ir tradīcija! Katru gadu Liepājas teātra darbinieki Ziemassvētku laikā cits citam sūta vēstules. Jo, būsim godīgi – ir taču ārkārtīgi patīkami un ļoti īpaši saņemt svētkos ar roku rakstītu apsveikuma kartīti! Un tieši tik pat patīkami ir apzināti veltīt mazu mirkli sava laika, lai uzrakstītu kādam personisku vēlējumu, pārdomas, pateicību. Reizēm siltākās svētku izjūtas raisa tieši apziņa, ka kāds par tevi ir iedomājies, tevis dēļ apstājies un aploksnē ielicis kriksīti savas dvēseles.

Šogad aicinām arī jūs, mīļie skatītāji, piedalīties mūsu teātra tradīcijā! No šī brīža pie Liepājas teātra kases, dodoties teātrī pa galveno ieeju, jūs atradīsiet īpašo Ziemassvētku pasta kastīti. Tajā droši varat iemest pa kādam apsveikumam jebkuram teātra aktierim, skatuvniekam, režisoram. Mūsu teātra pastnieki svinīgi solās vēstulītes nodot adresātiem tieši rokās.

Radīsim Ziemassvētku sajūtu kopā!
Tavs Liepājas teātris

Continue Reading

#13

Vai ir dzīve pēc pirmizrādes? Šis jautājums mūs nodarbina pēc katras jaunas izrādes, kas iegrāmatota mūsu repertuārā, jo katra no tām teātra kolektīvajā dvēselē atstāj kādu nospiedumu – patīkamas atmiņas, īpašu smaržu, bailes nokrist, sasisties un piecelties – nav iespējams uzminēt, pirms aplausi izskanējuši un priekškars aizvēries. Skatītājs atnāk uz izrādi un piedzīvo to kā pāris stundu garu notikumu, kamēr teātra kolektīvam katra izrāde ir mēnešiem ilgs kopradīšanas process, saaugot vienā ritmā ar komandu, kas ieradusies šeit, lai strādātu. Tieši tāpēc ir grūti reizēm attapties no uzņemtā ritma, un nereti pēc pirmzirādēm aktieri klīst teātru gaiteņos, meklējot sev vietu zem saules, atgriežoties atpakaļ uz zemes. Iespējams, tieši tāpēc mēs tik ļoti mīlam teātra sniegto dāvanu mums – piedzīvot krasas emociju maiņas kā uz skatuves, tā arī aizkulisēs, kas pilnas izrādes iestudējuma tapšanas laikā izlieto asaru, izskanējušo smieklu, čukstēto cerību… lai tad sāktu no gala.

Vai ir dzīve pēc pirmizrādes? Ir. Vienmēr mazliet citādāka, kāda tā bija pirms konkrētās izrādes tapšanas, bet ir. Šodien mūsu teātris klaudz un dun, un dimd Ziemassvētku dziesmās, jo jau pēc dažām dienām – 15.decembrī sāksim mūsu svētku koncerta “Ziema” maratonu 18 tikšanās reižu garumā. Biļetes vēl pieejamas!

Gaidām ciemos,
Tavs Liepājas teātris

P.S. Foto – Aigars Hibneris

Continue Reading

#12

Aiz loga ir uzsnidzis sniegs un tā vien gribas vakaros iedegt sveces un ļaut lēnītēm, mazpamazītiņām Ziemassvētku labsajūtai ielīt ikdienas steidzīgajā ritmā. Lai mierīgāk, lai mājīgāk, lai pārdomātāk. Kā būtu šogad jau savlaicīgi, bez liekas lielveikalu burzmas un paniskas nekā nepagūšanas izjūtas sagādāt dāvanas saviem mīļajiem? Kā būtu šogad dāvāt otram dārgāko, ko varam sniegt – mazu mirkli sava laika, īstu svētku sajūtu un kopā būšanu? Jo par laiku vērtīgāks ir vienīgi tas, ar kuru kopā to pavadām – ne tā?

Liepājas teātris šogad ir sagādājis divus īpašus piedāvājumus tieši tādiem kopīga laika pavadīšanas mīļiem, kādi esat jūs, mūsu skatītāji:

  • SVĒTKU PIEDĀVĀJUMS – 30% atlaide biļetēm uz noteiktām izrādēm janvārī un februārī;
  • BIĻEŠU KOMPLEKTS – iespēja apmeklēt trīs Liepājas teātra 2019.gada jauniestudējumus par izdevīgu cenu. Komplektā iekļautās pirmizrādes ir Dmitrija Petrenko “Ģērbējs” (10.03.2019.), Lauras Grozas-Ķiberes “Roberto Zuko” (14.04.2019.) un Konstantina Bogomolova “Ķiršu dārzs” (16.06.2019.);
  • DĀVANU KARTES – ļaujot katram pašam izvēlēties sev sirdij tīkamāko izrādi.

Zigmunds Skujiņš ir teicis, ka “laiks ir noslēpumaina substance, ko veido realitātes acumirkļi un apziņas vīzijas.” Mūsuprāt, teātris ir īstā vieta, kur par to pārliecināties.

Lai mums visiem vērtīgs svētku gaidīšanas laiks!
Tavs Liepājas teātris

Continue Reading

#11

Ieņemam zemo startu – pēc divām dienām “Spēlmaņu Nakts 2017/2018”!
Pagājušogad mēs, maigi sakot, satricinājām Latvijas teātra pasauli, iegūstot ar izrādi “Precības” rekordlielu balvu skaitu, taču nu pienācis laiks izvērtēt 2017/2018 sezonas veiksmes, tāpēc šogad jo īpaši turam īkšķus par savējiem:

  • Inesi Kučinsku, kura nominēta kategorijā “Gada aktrise otrā plāna lomā” par Mārsijas lomu izrādē “Mizantrops” un vairākām lomām izrādē “Zilā istaba”;
  • Egonu Dombrovski, kurš nominēts kategorijā “Gada aktieris otrā plāna lomā” par Tesmana lomu izrādē “Heda Gablere”;
  • Mārtiņu Feldmani, kurš nominēts kategorijā “Gada gaismu mākslinieks” par darbu izrādē “Zilā istaba”;
  • -8, kurš nominēts kategorijā “Gada video māklsinieks” par darbu izrādē “Mizantrops”;
  • Arti Dzērvi, kurš nominēts kategorijā “Gada video mākslinieks” par darbu izrādē “Smaragda pils@ta. Enter”;
  • Ingu Krasovsku, kura nominēta kategorijā “Gada kustību māklsinieks” par darbu izrādē “Bohēma”.

Kādas ir jūsu prognozes par šī gada “Spēlmaņu Nakts” balvu ieguvējiem? Lūk, pilnais nominantu saraksts. Dalieties ar mums savās pārdomās un prognozēs – svinēsim šos teātra svētkus kopīgi! Jo atzīsiet – ir taču aizraujoši sekot līdzi balvu pasniegšanas ceremonijai, vērot balvu saņēmēju pārsteigumu, uztraukumu, gandarījumu. Ir aizraujoši apzināties, cik milzīgs darbs un savas profesijas mīlestība ieguldīta aiz katra trīcošā balsī izteikta pateicības vārda. Ir vērtīgi uzzināt no jauna, cik daudz un dažādu darbu mums ir iespēja vērot uz Latvijas teātrau skatuvēm! To tad arī svinēsim 23.novembrī – svinēsim godu kalpot teātrim.

Lai uzvar labākie,
Tavs Liepājas teātris.

P.S. Mūsu īkšķi tiek turēti arī par mūsu mazo brāli “Goda teātri”, kura izrāde “Čomiņi” nominēta kategorijā “Gada izrāde pusaudžiem”!

Continue Reading

#10

Aizveriet acis un iedomājieties sevi sēžam jūras krastā. Pretī bezgalība, matos vējš, pirkstu gali smiltīs un aiz muguras mājas. Mēs esam izredzēti mosties te un atkal no jauna un jauna aptvert, ka nekur nav tik labi kā mājās. Izslēdziet svētdien telefonus, ņemiet pie rokas savus mīļos un ejiet izjust līdz pēdējai vīlei kopā būšanu. Ar vienotu pamatu zem kājām, ar kopīgu stāstu aiz muguras un skatieniem, kas vērsti vienā virzienā – uz priekšu, tur tālāk, aiz horizonta, kur jūra ar debesīm satiekas. Ir laiks atvilkt elpu un mugurkaulā ieelpot ko lielāku par ikdienu. Mūsu valstij simts!

Mēs raksts milzu tautiskā jostā,
Mēs vārds klusi dziedātā lūgsnā,
Mēs burts, mēs zīme, mēs valoda,
Mēs upe pār krastiem plūstoša.
Kamēr spēsim mēs rokās sadoties,
Cits citam droši acīs skatīties,
Visas savas vērtības apzināties,
Mēs būsim Latvija.

Bezgalīgā mīlestībā,
Tavs Liepājas teātris

Foto – Jānis Vecbrālis

Continue Reading