Priekškars krīt!

Jebkura teātra izrāde un dramaturģisks materiāls paģēr konfliktsituāciju, kurā izšķirties – KURŠ KURU. Pretēju viedokļu sadursmes palīdz sekot līdzi uz skatuves notiekošajam, iesaistīties, just līdzi darbības attīstībai un asociēties ar kādu no pusēm. 113. Liepājas teātra sezona runās un rosinās skatītāju domāt par izvēlēm starp kaisli un veselo saprātu, varu un cilvēcību, aizejošās paaudzes pieredzi un nākamās paaudzes atbildību / bezatbildību tās priekšā. Tieši tāpēc, lai šī sezona skan KURŠ KURU zīmē, jo šis jautājums nemitīgi apliecina – tikai caur dažāda veida iekšējām vai ārējām cīņām notiek neapturama virzība uz priekšu, uz attīstību.

113. Liepājas teātra sezonā piedāvāsim jums, skatītāji, gan lielās, gan mazās formas izrādes abās Liepājas teātra zālēs, aicinot uz Liepāju astoņus krasi atšķirīgus un ārkārtīgi interesantus režisorus – Regnāru Vaivaru, Elmāru Seņkovu, Moniku Klimaiti (LT), Aleksandru Moločņikovu (RUS), Rolandu Atkočūnu (LT), Viesturu Meikšānu, Dmitriju Petrenko un Māru Ķimeli. Satura ziņā apgūsim latviešu, lietuviešu un igauņu jaunāko dramaturģiju, līdzās piedāvājot arī Šekspīra darbu interpretāciju, krievu klasiku un reālpsiholoģiskas, pārlacīgas attiecību drāmas. Paralēli jaunumiem izrāžu repertuārā, šajā sezonā plānojam atjaunot Diskusiju ciklu, neaizmirst par kvalitatīviem koncertiem un rūpēties par to, lai mūsu nebeidzamā saruna ar jums, skatītāji, ir aizraujoša un jaunus apvāršņus atklājoša.

Tiekamies teātrī!

Continue Reading

#24

Kas ir ABONEMENTS? Tā ir fantastiska iespēja vienam no pirmajiem redzēt jaunākās izrādes, izvairoties no stāvēšanas rindās vai pirmizrāžu datumu nokavēšanas. Tā ir garantēta un nemainīga sēdvieta ABONEMENTĀ iekļautajās izrādēs, kuru varat izvēlēties noteiktās zāles zonās, kas sadalītas četrās cenu kategorijās. Tā ir 15% atlaide uz visām Liepājas teātra izrādēm un koncertiem, jo mēs no sirds novērtējam ABONEMENTA publikas uzticību mums.

Kas ir iekļauts nākamās, 113.sezonas ABONEMENTĀ? Piecas lielās zāles izrādes, kas visas sezonas garumā jums ļaus būt mūsu teātra jaunumu epicentrā – “Purva bridējs ugunī” (režisors Regnārs Vaivars), “Runā, Šekspīr!” (režisors Elmārs Seņkovs), “Pilnīgi svešinieki” (režisors Rolands Atkočūns), “Demons” (režisors Viesturs Meikšāns) un “Jaunības sāpes” (režisore Māra Ķimele).

Kas vēl ir jāzina par ABONEMENTU? Jūs varat izvēlēties starp trīs ABONEMENTU iespējām, apmeklējot attiecīgi 1.pirmizrādes sestdienās, 2.pirmizrādes svētdienās vai 3.pirmizrādes piektdienās. Tiktāl zināms, ka “Purva bridējs ugunī” pirmizrāžu datumi būs 7.,8. un 20.septembris (attiecīgi 1.,2. un 3.ABONEMENTAM). Par pārējiem pirmizrāžu datumiem būs jāseko līdzi informācijai Liepājas teātra repertuāra bukletos, teātra kasēs un mājas lapā. Jums pienākas 10% atlaide ABONEMENTAM, ja esat skolēns, students, pensionārs vai I/II grupas invalīds, to asistents. ABONEMENTA tirdzniecība notiek Liepājas teātra kasēs (tālr. 26117999; 26550223) un www.bilesuparadize.lv līdz 18.08.2019.

Ko mēs ar šo visu gribējām teikt? Mēs ļoti un no sirds priecāsimies, ja pievienosieties mūsu ABONEMENTA publikas saimei!

Jūsu Liepājas teātris

Continue Reading

#23

Dzīvē nejaušību nav, ir tikai likumsakarības. Jau pēc mēneša – 14.jūnijā uz Liepājas teātra skatuves kā režisore debitēs Dita Lūriņa-Egliena, iestudējot Antona Čehova lugu “Ķiršu dārzs“, tāpēc satiekamies un aprunājamies par tām likumsakarībām, kuras Ditu atvedušas tiktāl!

Vai pastāstīsi, kā nonāci līdz režijas apgūšanai un praktizēšanai?
Aktieros mani paņēma ar tekstu: “Viņa tāpat būs režisore!” Taču mans sapnis kļūt par aktrisi bija milzīgs un līdz malām piepildīts ar domu, ka es visiem pierādīšu – es to varu. Vienkāršoti runājot, teju 20 gadus tad nu tieši ar to arī nodarbojos – pierādu, ka varu. Un tad nāca saprašana, ka aiz tā bezizmēra darba, kas paveikts, esmu pazaudējusi sev tik svarīgos ideālus, kurus nebūtu iespējams atgūt bez sava veida atkāpšanās, garīgās uzpildīšanās un atkārtotas paskatīšanās uz to, kāpēc nodarboties ar teātri ir svarīgi. Kāpēc vienam to ir svarīgi darīt, bet otram – redzēt un piedzīvot! Devos pie Ojāra Rubeņa un lūdzu, lai viņš man, kā Nacionālā teātra štata aktrisei, iedod vienu “brīvo sezonu”, kurā strādāju tikai pie esošajām lomām, jaunas neņemot, un viņš mani ne tikai saprata, bet arī nosūtīja uz Maskavu, Gogoļa centru, ar ieteikumu nedēļu neiziet no skatītāju zāles un tur skatīties pilnīgi visu, ko vien varu. Un tā tā vīle pamazām sāka irt. Es vienmēr esmu zinājusi, ka teātris mani interesē vēl arī citādākās izpausmēs.

Pastāsti, lūdzu, ko nozīmē “stažēties par režisori” Maskavā un kā tas īsti norit!
Maskavā, Tabakova teātrī strādā mana draudzene un kolēģe Jana Sekste, kurai prasīju pēc padoma, kad devos turp. Viņa mani iepazīstināja ar savu režisoru – Viktoru Rižakovu, noorganizējot mums sarunu, kurā viņš izteica domu, kurai pieķēros: “Tu vari pamest visu – bērnus, ģimeni, profesiju, lai mācītos 2-4 gadus, un par režisori nekļūt, vai arī tu vari sākt darīt visu, lai kļūtu par režisori!” Un tad nu es lieki vairs nekavējos un kā “inostranka”, prātīgā latviete, lauzu savas barjeras, izejot tādu kā labdabīgās nekaunības skolu, un uzreiz prasīju viņam, vai varu sēdēt viņa mēģinājumos un arī lekcijās pie studentiem. Viņš piekrita!
Es vēroju, kā viņš iestudē Viripajeva lugu “Irāņu konference” Nāciju teātrī, paralēli tam gāju uz visām iespējamajām izrādēm visos teātros, kuros vien varēju. Stažēties nozīmē būt prom no ikdienišķā un koncentrētā veidā dzīvot tikai teātrī – vērot mēģinājumu procesu, pārskriet uz teātri, metro pārbraucienos lasīt lugas, ar mājiniekiem pārrunāt visu redzēto un naktīs meklēt internetā visu iespējamo, kas vien atrodams, par to, kas redzēts un lasīts.
Tāds ritms un režīms bija kā tilts uz manu bērnību un laiku, kad es sēdēju tēva un mammas mēģinājumos un vēroju, kā teātris top, un tas man no jauna atvēra acis. Ja nemaldos, tad Radzobe reiz noformulēja, ka mans tēvs nodarbojas ar “maģisko reālismu” teātrī. Indra Roga to sauc par “poētisko telpu”, un tas man šķiet fantastiskākais – dot visai zālei iespēju domāt poētiskās kategorijās. Tādā ziņā mani arī satrieca Kirila Serebreņņikova izrāde “Mazās traģēdijas” Gogoļa centrā – viņš sapludināja reālitāti kopā ar poētisko pasauli bezgalīgā asociāciju ķēdē, un es teju fiziski sajutu, ka šī izrāde ir nevis režisora, bet visas trupas un teātra kopīgs vēstījums, kopīga pozīcija par konkrētām norisēm pasaulē. Lūk, teātra maģija. Viedoklis! Un absolūti ekskluzīva iespēja 2-3 stundas ļaut cilvēkam klausīties dzīva cilvēka runu. Teātris ir vienīgais medijs, kas ļauj aktierim elpot to pašu gaisu, kuru elpo skatītājs!
Paralēli Maskavai, es braucu arī uz Vāciju, un īstais pagrieziena punkts patiesībā notika Hamburgā, Anton Corbijn fotogrāfiju izstādē, kurā bija izstādīta arī fotogrāfija, kas viņa karjerā bija pirmā kā profesionālam fotogrāfam, un pie tās bija pierakstīts: “Reizēm ir labi saprast, ka ir labi darīt, nevis darīt ģeniāli.”

Un Liepāja…?
No mārketinga viedokļa viss ļoti labi sakrīt – te es sāku mocīt klasesbiedrus skolas uzvedumos, piedalījos Liepājas teātra izrādēs, un nu manā dzīvē pienācis jauns sākums, kam izejas punkts ir tieši vieta, kurā es reiz jau startēju.
Ar Herbertu Laukšteinu mēs tikāmies Maskavā un uzsākām sarunas par aiznākamo sezonu, taču neilgi pēc mūsu sarunas Herberts man zvanīja vēlreiz, un nāca piedāvājums iestudēt izrādi tagad. Teicu, ka man jāapdomājas un pilnvērtīgi izmantoju laiku Maskavā, koncentrējoties tikai “Ķiršu dārzam” un visam, ko par to varēju atrast. Tas ir apbrīnojami, ko dod viena nedēļa intensīva darba ar sevi un visiem resursiem! Ir brīnišķīgs citāts: “Nemēģini būt oriģināls, esi vienkāršs, tehniski izcils un, ja tevī kaut kas ir iekšā, tas pats izlauzīsies ārā.” Pēc nedēļas es zināju, kā vēlos šo lugu iestudēt un, ka manā komandā būs Aigars Ozoliņš, Liena Rolšteina, krievu horeogrāfs Aleksandrs Ļimins un komponists Dmitrijs Marins.

Par ko Tev un Tavai komandai ir “Ķiršu dārzs”?
Par laikmetu maiņu, kas ik pa brīdim notiek. Par to brīdi, kad jūti, ka zemes plātnes zem tevis sakustas un tu gaidi – kas nu būs. Taču Čehova “Ķiršu dārzs” ir iestudēts tik daudz reižu, ka šķita – viss jau ir bijis! Līdz, kārpoties tādā kā atpakaļgaitā un meklējot visam pirmsākumu, es sapratu, ka Čehova radītie tēli mūsu kultūruzslāņojumā ir kļuvuši par tādiem kā rēgiem greizajos spoguļos! Čehova tēli izgaist, jo tiešās saiknes ar tiem mums vairs nav, taču mums ir neskaitāmi priekšstati un asociācijas ar jau redzēto, tāpēc no citātiem mēs šoreiz nekautrējamies, bet tos cenšamies izcelt. Antons Čehovs raksta “Ķiršu dārzu”, kad viņš mirst. Un ar viņu nomira vesels laikmets, tāpēc šķiet, ka šī luga ir Čehova garīgās pasaules kopsavilkums. Tieši tāpēc mēs citējam to laiku aiz mīlestības un cieņas pret to.

Continue Reading

#22

1990. gada 4. maijā Latvijas PSR Augstākā Padome pieņēma deklarāciju “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”, ar kuru atjaunoja 1922.gadā pieņemto Satversmi. Mums dota tā laime un prieks dzīvot brīvā Latvijā, tāpēc šonedēļ visiem mums, brīvas Latvijas valsts iedzīvotājiem, 4.maija svētkos vēlam:

  • baudīt un kopt to, ko mums sniedz privilēģija dzīvot Latvijā;
  • saglabāt mieru – piebremzēt, ieelpot, padomāt;
  • kad šķiet, ka viss ir slikti, nogaidīt – pēc mirklīša viss izskatīsies krietni vien saulaināk;
  • izturēties pret pārējiem tā, kā jūs gribētu, lai izturas pret jums;
  • apdomāt iespēju nepirkt kafiju un bulciņas vienreiz lietojamajos traukos, jo tā jūs ne tikai pasargāsiet dabu, bet arī ietaupīsiet naudiņu, kuru ieguldīt teātra apmeklējumā un jaunās emocijās;
  • atcerēties, ka patiesībā tā īsti svarīgas lietas šajā dzīvē ir ļoti nedaudzas;
  • nekad neaizmirst, ka panākumu atslēga ir prasme pārdzīvot triecienu un kustēties uz priekšu;
  • būt godīgiem un / bet arī laipniem;
  • pirkt tikai tādas lietas, kuru dēļ gribas piecelties kājās un nedaudz padejot (piemēram, teātra izrāžu biļetes);
  • uzticēties instinktiem un atcerēties, ka nezāles neiznīkst (kā dārzkopības darbus veicot, tā sev pa plecu uzsitot);
  • nenožēlot neko un atcerēties: noteiktajā situācijā un brīdī nebija iespējams rīkoties citādāk (un, jā, jums vajadzēja iztērēties, lai nopirktu nākamās sezonas izrāžu abonementu);
  • nekaunēties par mūsu latvisko spītību un skaudību (kas pieminēta pat mūsu tautas dainās), un romantismu, bet apzināties šīs īpašības kā vērtības, kuru dēļ uz pasauli palūkoties kļūst aizraujošāk.

Sveiciens svētkos!
Jūsu Liepājas teātris

P.S. 17.maijā rādīsim izrādi “Liepāja – Latvijas galvaspilsēta“, kas īsti atbilst arī 4.maija svētku garam. Nenokavējiet!

Continue Reading

#21

Un, lūk. Tas brīdis ir pienācis – mēs iepazīstinām jūs, mīļie skatītāji, ar vienu no mūsu aktiermākslas studentēm. Lauras Grozas topošajā iestudējumā “Roberto Zuko” (autors Bernārs Marī Koltess) vienā no lomām redzēsiet arī viņu – Kintiju Stūri. Viņa ir saulaina Madonas novada – Jaunkalsnavas meitene, kurai patīk daba un mežs, un nu plānā turpināt pieradināt sevi pie jūras. Kursabiedri Kintiju raksturo kā objektīvu un empātisku būtni, kura nebaidās paust savu viedokli. Viņa ir prasīga kā pret sevi, tā citiem, iejūtīga un apveltīta ar lielisku humora izjūtu. Kintija ir laba partnere uz laukuma, uz kuras pleca var paraudāt, kad nepieciešams, un bomba pa dzīvi, ar kuru dejot līdz rītam! Un ne mazāk svarīgi – viņa vienmēr lieliski smaržo.

Kintijas pirmā pirmizrāde Liepājas teātrī ir tepat ap stūri, uz skatuves notiek scenogrāfijas montāžas darbi, tāpēc atrodam mirkli, lai aprunātos par to, kā tad īsti tas ir – būt un spēlēt uz lielās skatuves.

Kā Tu jūties?
Šobrīd es jūtos nedaudz kā mazs bērns atrakciju parkā. Viss ir ļoti aizraujoši, bet es vēl neesmu sapratusi, kā kurš karuselis darbojas, tāpēc virzos uz priekšu piesardzīgi. Varbūt pārāk piesardzīgi… Lai gan es zinu, ka mani no visām pusēm sargā un atbalsta. Ārpasaulē tā ir mana ģimene un draugi, skolā – kursabiedri, kuri man šobrīd ļoti palīdz, jo mēģinājumu vārdā man nākas kavēt nodarbības un lekcijas… Savukārt teātrī mani sargi ir mani pedagogi, izrādes ansamblis un režisore – no visiem izteikti jūtu atbalsta plecu. Un varbūt tieši tāpēc – ja gadās brīvs brīdis, kad man sanāk apsēsties un padomāt, kā es jūtos, tad es jūtos ļoti pateicīga, jo man šķiet, ka man šobrīd ir viss, kas man ir nepieciešams, lai es varētu sākt virzīties uz priekšu.

Tiktāl – kas ir Tavs lielākais pārsteigums, strādājot pie lomas lielajā teātrī?
Skolā mēs ļoti strādājam pie disciplīnas un aktiera darba ētikas, jo tas ir profesijas pamats, kā mums stāsta. Tāpēc viens no pārsteigumiem ir apstiprinājums, ka tas, ko mums māca, nav tikai studentu audzināšanas metode, bet balta patiesība. Teātrī es ļoti labi redzu, ka ir aktieri, kas tiešām ievēro darba ētiku un personisko disciplīnu. Un, lai arī pirms tam es, skatoties izrādes, jau intuitīvi jutu, kuri aktieri pieslēdzas lomai ar visu savu psihofiziku un koncentrētību, tad mēģinājumos es skaidri ieraudzīju no viņiem tieši tādu pašu atdevi. Viņi tērē sevi un strādā ar pilnu kāju arī brīžos, kad tas itin kā nebūtu jādara. Un tā ir viena no vērtīgākajām mācību stundām – atklāsme, ka nedrīkst sevi pieradināt pie paviršības, ka vajag darīt visu uz 100 procentiem, jo aktiera profesija patiesībā sastāv no viena bezgalīga treniņa… Un līdzās šim arī kā pārsteigums nāca aktieru domāšanas ātrums, jo darba procesā, kad mēs veidojām etīdes un ainas, es novēroju, ka ir aktieri, kas zibenīgi spēj izdomāt, kā viņi jūtas par notiekošo, ko viņi darīs, kā viņi to darīs. Ja ir tāds domāšanas ātrums un aktierim jau uzreiz ir skaidrs, kāds ir uzdevums, tad atliek tikai mēģināt!

Laura Groza ir Tava pirmā režisore uz lielās skatuves, tas vienmēr ir īpašs stāsts, kuru varbūt vairāk novērtēt izdosies pēc kāda laika, un tomēr – ko jau tagad no šīs pieredzes darbā ar Lauru paņemsi kā vērtību turpmākajām profesionālajām gaitām?
Vienā no mēģinājumiem Laura man ļoti trāpīgi pateica: “Ja tu turpināsi sevi šaustīt un domāsi par to, ka tev neizdodas, tad, tici man – tev arī neizdosies.” Es to paņēmu sev nevis kā draudu, bet padomu, cenšoties atmest sevis žēlošanu un koncentrējoties dotajiem uzdevumiem. Jo ir ļoti ērti – pieņemt, ka man kaut kas neizdodas un tad vēl sākt sevi noēst par to, bet tas absolūti nav produktīvi. Man ļoti patīk, kā Laura liek visā meklēt personisko – visādas asociācijas, kas iedarbojas tieši uz mani. Tas, ko es izdomāju, tas ir manā ziņā, bet galvenais, lai tas mani kustina.

Kā pati loma? Cik viegli / grūti tā Tevī ietek un kādas domas liek pārcilāt?
Par lomu runājot, izrādē es esmu skuķis, kas dzīvo visai izolētos apstākļos, jo visi mani ļoti, ļoti sargā. Bet, kā mēs visi zinām, pārcenšanās var pāraugt apsēstībā un cilvēkus pazudināt. Visi manas lomas dzīves apstāļi ir pilnīgs pretstats manai bērnībai, jo mani vecāki man ārkārtīgi uzticējās, ļaujot man lēmumus pieņemt pašai. Neapzināti es to ļoti novērtēju, tāpēc, lielākoties, neliku viņiem vilties. Tādēļ ir ļoti interesanti ar šīs lomas starpniecību padzīvot citādāk. Intuitīvi man šķiet, ka virziens ir pareizais, bet viss vēl ir priekšā. Līdz pēdējam mirklim vēl priekšā!

Foto: Leons Leščinskis
Vairāk par Liepājas teātra aktieru kursu varat uzzināt, sekojot viņu gaitām kursa Facebook lapā!

Continue Reading

#20

Liepājas teātrī atgriežas īpašais Teātra dienas koncerts! Koncertuzvedumu “Meklējam aktierus” uz mūsu skatuves varēsiet noskatīties jau pavisam drīz – 23.,24. un 27.martā. Tieši tāpēc šodien nedaudz aprunāsimies par Teātra dienas vēsturi un to, kāpēc, mūsuprāt, to būtu vērts turēt godā!

27.martu kā Starptautisko Teātra dienu visā pasaulē atzīmē jau no 1961.gada, kad to par tradīciju iedibināja UNESCO Starptautiskais Teātra institūts. Viena no plašākā mēroga tradīcijām šajā dienā ir izplatīt Starptautiskās Teātra dienas vēstījumu pasaulei, aicinot teātri uztvert kā miera kultūru. Jo tieši kultūrizglītība un tās attīstība ir virzošais spēks, kas nodrošina sabiedrības labklājību un ilgtspējīgu attīstību, aicinot ikvienu rast atbildes uz izaicinājumiem sabiedrībā, kurā dzīvojam. Lūk, arī galvenais iemesls, lai apzinātos, ka Teātra diena nav šaura mēroga svētki tikai ar teātri profesionāli saistītiem cilvēkiem, tie ir svētki ikvienam, jo teātris un skatītājs nekādi nevar pastāvēt viens bez otra!

Laika gaitā uz mūsu – Liepājas teātra skatuves jūs esat satikuši neskaitāmi daudzus izrāžu tēlus, un katrs no viņiem iezīmē kādu konkrētu laika posmu mūsu apziņās, līdz jau sāk šķist – mēs viņus pazīstam! Uzdevām jautājumu par to, kas īsti katram personiski ir Teātra dienas koncerts dažiem no tēliem, kurus sastapsiet koncertiestudējumā. Vai varat uzminēt, kuram pieder kura atbilde?

“Teātra dienas koncerts iiiir rasols! Garšīgs! Bet nedaudz bail, ka pataisīs resnu, ja to ēdīs pārāk bieži.”
“Nobīde no uzdevuma izpildes un zāģēšanas. Bet dziedāt man patīk…”
“Kas ir Teātra dienas koncerts? Hm. Vienīgais iemesls, kāpēc vērts piezemēties.”

Tiekamies pavisam drīz!
Jūsu Liepājas teātris

Continue Reading

#19

Mūsu aktieris Armands Kaušelis ir radošajā lidojumā, piedaloties gan jauniestudējumā “Ģērbējs“, gan Skolas somas projektā “Kā top izrāde?“, gan gatavojoties Teātra dienas koncertam “Meklējam aktierus“, kā arī piedzīvojot savu pirmo fotoizstādi Liepājas teātrī. Tieši tāpēc viņu uz mirklīti pievelkam pie zemes, lai īsi ar viņu aprunātos par teātri, jaunumiem tajā un dzīvi parasto.

Kā Tu jūties?
Jūtos es ļoti labi. Pēc pamatīga skrējiena pēdējo trīs nedēļu laikā, kurās es strādāju pie trīs projektiem vienlaicīgi, nu ir neliela atelpa, lai gan tūlīt jau sāksies Teātra dienas koncerta maratons! Bet, ja tā vispārīgi, es tiešām jūtos pamatīgas radošās enerģijas virpulī. Šobrīd nekam neatsaku, ko man dzīve piedāvā, līdz ar to darba ir daudz un vienlaicīgi, bet nogurums ir līdzsvarā ar lielu gandarījumu un pacēlumu par padarīto. Ir liels prieks un spēks, un izdoma, un enerģija, un viss notiek – ļoti labi notiek.

Kā noritēja darba process izrādē “Ģērbējs” un kā Tev pašam patīk visa gala rezultāts?
“Ģērbēja” mēģinājumu process aizritēja ļoti radošā, mierīgā un sirsnīgā gaisotnē. Bija prieks iet uz mēģinājumiem un ņemt dalību šajā procesā. Un tas tiešām ir tik ļoti daudz, ka tu vari iet uz darbu ar prieku, un tas dod neizmērojamu spēku un iedvesmo kaut ko radīt papildus. Jo, kur tad, galu galā, tas mūsu laiks aiziet? Ja tas tiek iztērēts tādā negāciju pilnā darbā, vai tad tam ir jēga? It kā jau jādara, kas jādara, bet šoreiz ir runa par ļoti pozitīvu piemēru – saliedētu un gaišu, neskatoties uz to, ka izrādes materiāls ir ļoti smags un pamatīgs.  Tāpēc arī pati izrāde ir krāsaina, piesātināta, pamatīga, daudzdimensionāla, Rolands Beķeris ar Edgaru Pujātu vienkārši ir monstri! Ko viņi ir paveikuši pa šo laiku, tas ir apbrīnojami.
Tēma, kas mani personīgi saista šajā izrādē, ir pārmērīga pieķeršanās cilvēkiem un mirklis, kad tu kļūsti līdzatkarīgs, sākot dzīvot otra cilvēka dzīvi! Un, kas notiek, kad tas viss beidzas… Tas mani uzrunāja ļoti. Šī izrāde vispār ir mistiska un maģiska, kas, galu galā, ir arī teātris – zināma veida dzīves maģija.

Kā Tev ienāca prātā ideja izveidot izrādes tapšanas procesa fotogrāfiju izstādi un kā tas ir – piedzīvot dubultu pirmizrādi?
Fotogrāfija man vienmēr ir patikusi, bet šeit viss notika absolūtas apstākļu sakritības dēļ. Es nemaz nebiju “Ģērbējā” paredzēts! Taču lomu saraksts mainījās, līdz ar ko es tiku iesaistīts izrādes procesā, kas sakrita ar brīdi, kad nolēmu – viss, pietiek, man nepieciešama laba fotokamera. Loma izrādē man ir salīdzinoši neliela, apstākļi mēģinājuma procesā bija ārkārtīgi labvēlīgi, tāpēc pajautāju Dmitrijam Petrenko, vai drīkstu fotografēt izrādes mēģinājumu procesu, un viņš ļāva! Vakaros tīrīju bildes, līdz aptvēru, ka izrāde taču ir par mums – par aktieriem teātrī. Pievienojot pirmizrādei fotoizstādi, tiksim pie vēl viena slāņa – par mums mūsu teātrī. Kāpēc ne? Izstāstīju par izstādes konceptu teātra vadībai, un pusstundas laikā man visi ceļi bija vaļā! Teātris sniedza tehnisko atbalstu, un sarežģītākais bija no kādām 400 bildēm izvēlēties 18. Ir ļoti patīkami apzināties, ka viss tik veiksmīgi izvērtās.

Tā kā mācībizrāde “Kā top izrāde?” ir visiem citiem darbiem paralēli tapis jauns brīnums, par kuru vēl neviens neko daudz nezina, ko vari par šo izrādi pačukstēt tās potenciālajiem skatītājiem – skolēniem?
“Kā top izrāde?” pirmizrāde notika “Ģērbēja” skates dienā! Tāds incidents manā mūžā notika pirmo reizi. Bet, brīnumainā kārtā, viss salikās plauktos pats par sevi. Bet vispār, manuprāt, šajā mācībizrādē būtiskākais ir veids, kā tiek stāstīts par teātra aizkulisēm. Jau atkal! Šī ir humora pilna, atraktīva saruna par to, kas teātrī ir vēl bez aktiera. Kādas profesijas vēl ir teātrī, kādi cilvēki ir piesaistīti izrādes tapšanai. Dramaturgi, scenogrāfi, gaimsu mākslinieki – ar visām šīm profesijām jaunieši tiek iepazīstināti atraktīvā sarunā, līdz beigu beigās viņi paši vēl tiek iesaistīti visā praktiski. Šajā mācībizrādē mēs nerādām rezultātu, mēs rādām procesu! Un tas man šķiet būtiskākais.

Ko Tev nozīmē vārdu savienojums “Teātra dienas koncerts”?
Teātra dienas koncerts… man nozīmē to, ka būs jāstrādā! Tas būs atkal darbs, kas labi jāizdara, kuram nāk līdzi kaut kāda atbildības deva, bet tam visam paralēli ir jābūt svētku sajūtai. Mums ir jārada svētki pašiem sev. Mums jāmēģina viss ieraudzīt no malas – kā no skatītāja prizmas, lai vari sajust, ka tev pašam patīk viss, kas notiek uz skatuves. Man ir patiess prieks, ka Egons Dombrovskis ar komandu ir reanimējis šo velti zemē nomesto tradīciju – Teātra dienas koncertu, jo dzīvi vajag svinēt. Arī ikdienā! Lai mums tas izdodas.

Continue Reading

#18

Inga Apine ir viena no aktrisēm, kuru pavisam drīz – 9.martā ieraudzīsiet uz Liepājas teātra skatuves Dmitrija Petrenko režisētajā Rolanda Hārvuda lugas “Ģērbējs” iestudējumā. Līdz šim Inga iespējusi 10 gadus nostrādāt Valmieras Drāmas teātrī, veidot kostīmus vairākām izrādēm Valmieras Drāmas teātrī un Dailes teātrī, filmēties kā kinofilmās, tā TV seriālos, un nu izbauda, kā ir būt viesmāksliniecei šeit – pie mums. Tieši tāpēc arī īsi aprunājāmies ar Ingu par šā brīža izjūtām un pārdomām.

Kā Tu jūties?
Es jūtos labi. Vispār Liepāja ir forša pilsēta un es, absolūti pretēji visiem liepājniekiem, bieži eju staigāties gar jūru, ir tik forši – izstaigā visu iekrāto, tad kafejnīcā sasildies un vari turpināt iet. Vispār tik daudz pa kafejnīcām, kā šeit, es neesmu staigājusi sen.

Kā slavenais Liepājas vējš?
Patiešām pilsēta, kurā piedzimst vējš, bez jokiem. Lai gan es neesmu cepuru cilvēks, te bez cepures nevar iztikt, citādi izpūš visu!
Bet vispār Liepāja ir ļoti skaista, te ir kaut kas tāds… noslēpumains. Izstaigāju arī nelielu gabaliņu autoostas rajona, kur uz ielas ir ūdens pumpis! Joprojām. Te ir visu laiku vēsture jūtama. It kā ir hruščovkas, ir jaunbūves, bet ir tik daudz visādu seno māju, koka ēku – dažādās bēdīguma pakāpēs, ka tas viss raisa tādu savdabīgu noskaņu.
Un visam vēl pa visrsu Liepājā ir bezgala garšīgas kūkas! Jā…

Un kādas pārdomas par Liepājas teātri?
Teātris… Nu, es varu teikt, ka man ir ļoti palaimējies, jo man liekas, ka izrādei ir riktīgi foršs kolektīvs – režisors ir mūs gudri un veiksmīgi nokomplektējis, jo esam visi cits par citu, ļoti labi satiekam savstarpēji. Jūtos labi. Es nevienu no saviem partneriem iepriekš personīgi nepazinu – zināju tikai pēc vārda un bildes, bet izrādās, ka lieliski cilvēki!
Bet ārpus iestudējuma – šajā teātrī arī, gluži kā pilsētā, ir jūtama vēstures klābtūtne mūsdienu garšā, jo Liepājas teātris ir tā senā ēka, kurā teju gaisā ir saglabājusies tradīcija, kuru es neesmu pieredzējusi, bet tā reāli pastāv! Piemēram, ir nodalīts, kura ir vīriešu ģērbtuvju un sieviešu ģērbtuvju puse, ir atsevišķas vīriešu un sieviešu ģērbējas… Tas rada pietāti. Un te ir fantastiskas šuvējas! Jaunajā iestudējumā man ir brīnišķīgi kostīmi – Baiba Litiņa ir fantastiski parūpējusies par mani.

Par ko tevi rosina domāt topošā izrāde?
Izrādes materiāls ir diezgan stipri tieši par cilvēku teātrī, kaut arī… par cilvēku pasaulē caur teātra prizmu. Tā man, protams, ir ļoti tuva gan vide, gan tēma, gan neatbildamie jautājumi un situācijas, bet… ja ielūkojas dziļāk starp uzrakstītā rindiņām, tad lugas materiāls ir par ticību. Lugas darbība notiek kara laikā, un tad uzreiz jautājumi par to, kas ir cilvēks un ko nozīmē dzīvot, saasinās. Vai cilvēks ir tikai kaulu un gaļas maiss, vai arī kas vairāk. Izrādē daudz tiek runāts par kalpošanu – kur ir tā robeža starp personisko ambīciju apmierināšanu un kur tas vairs nav personiski, bet jau kaut kas pārāks, lielāks, augstāks… Ko nozīmē ziedoties un ziedot, un kā vārdā to vispār darīt! Cilvēks taču nav tikai “paēdu, padzēru, izgulējos un viss”… Manai varonei dzīvē ir pienācis krīzes mirklis – gan viņai, gan tuvākajam cilvēkam. Un šajā krīzē viņa nespēj pati izlemt – palikt vienā vai otrā pozīcijā, jo vidusceļš neder – tas ir kaut kā tā nekā tad uzreiz. Viņa ļoti cīnās par ticības nezaudēšanu, kuru viņa ik pa brīdim tomēr zaudē, un tad atkal tiecas pēc saviem ideāliem… Izrāde ir par mirkli, kad garīgajā cilvēka daļā sāk lauzties iekšā fiziskā daļa, un piespiež domāt par to, kā to sabalansēt, lai viss beigtos labi.
Ja padomā – ļoti aktuāla tēma arī mūsdienu ārprāta laika tirānijai un tās sekām. Kā sevi nepazaudēt?

Foto: Edgars Pohevičs

Continue Reading

#17

Liepājas teātra mazajā zālē, kas atrodas koncertzālē “Lielais Dzintars” PIRMIZRĀDE!
Bernarda Sleida lugu “Nākamgad tai pašā laikā…”, kas piedzīvojusi neskaitāmus iestudējumus visā pasaulē un saņēmusi plašu klāstu godalgu, pie mums pirmo reizi iestudēs krievu režisors Sergejs Ščipicins.

Uz jautājumu par to, kas iedvesmo Sanktpēterburgas režisoru darbam un pasaules izpētei teātra valodā, viņš atbild šādi:
“Man patiesi veicas, ka es pastāvīgi savā dzīvē satiekos ar interesantiem cilvēkiem, ar kuru palīdzību varu atklāt pasauli no jauna. Mana draudzība ar Mihailu Barišņikovu, Kšištofu Zanussi, Agnešku Holland, Mihailu Šemjakinu, Aleksandru Hevzorovu, Maiju Komorovsku, Kristinu Jandu, Daci Everss, Faniju Ardan, manu pedagogu Ļovu Dodinu un daudziem citiem – formē mani šodien, neļaujot atslābināties un provocējot mani turpināt pētīt dzīvi un cilvēkus tajā. Sapņoju reiz studēt lielu zinātnieku darbus kvantu fizikas jomā, fizioloģijā, ķīmijā – tas būtu nepieciešams katram – un, manuprāt, būtu nesalīdzināmi vērtīgāk, kā, piemēram, pārzināt daiļliteratūru.
Savukārt izrādē mēs kopā ar aktieriem un Liepājas teātri cenšamies saprast dzīvi un galvenais – LAIKU un to, kā tas maina cilvēkus, viņu domas, dzīves apstākļus un perspektīves.”

“Nākamgad tai pašā laikā…” ir savdabīgs mīlasstāsts starp vīrieti un sievieti, kuri ceļu viens pie otra atrod reizi gadā, lai aizmuktu no ikdienišķā. Kāds viņus nosauktu par mīļākajiem, bet, iespējams, viņi viens otram ir kas daudz vērtīgāks. Stāsts neizbēgami ir gana traģisks, lai brīžiem kļūtu komisks, kā viss šai skaistajā dzīvē, bet, iespējams, tieši tāpēc tik daudzi šo Bernarda Sleida lugu novērtējuši tik augstu.

Gaidīsim jūs visus mūsu mazajā zālē,
Jūsu Liepājas teātris

Continue Reading

#16

Kamēr citu augstskolu studentiem sesijas prieki ir jau aiz muguras, mūsu Spožā Nākotne tieši šodien kārtos pēdējo un atbildīgāko šīs sesijas eksāmenu – aktiermeistarībā. Tāpēc, mīļie skatītāji, šobrīd cieši sažņaudzam īkšķus, sakoncentrējam visas iespējamās labās domas un sūtām tās mūsu censoņiem, jo uzdevums šovakar viņiem nav no vienkāršākajiem. Etīžu plejādē Čehova un O’Henrija stāstu izspēle, kā arī novērojumu monologi. Viss pa īstam un no sirds!

Ne pūku, ne spalvu!
Salauziet kāju!
Jo celmus lauž ar prātu, ne ar spēku. Jums izdosies!
Jūsu Liepājas teātris

Continue Reading