Dodamies uz Latvijas Nacionālo teātri

Ar izrādi “Liepāja – Latvijas galvaspilsēta” dodamies uz Rīgu – Latvijas Nacionālo teātri, vietu, kurā pirms teju 101 gada tika proklamēta Latvijas valsts. Kur nu vēl labāka vieta izrādei, kas vēsta tieši par laiku un notikumiem, kas risinājās Latvijā pirms simts gadiem?
Viss ir sakārtots – kostīmi salikti pārvadājamajos skapjos un sakrauti fūrēs, jau vakarā iebrauksim Rīgā. Pirms simts gadiem, kad Latvijas valsts tika proklamēta, ziņa par šo faktu no Rīgas līdz Liepājai ceļoja vairākas dienas. Bija bezdievīgs sals, cilvēki no dienas uz dienu centās izdzīvot, apjēdzot arvien jaunus politiskos pavērsienus, kuru fonā turpinājās ikdienā atrisināmais. Kā nenosalt? Kur atrast darbu? Kas tas par lādiņu, ar kuru pagalmā spēlējas mazi bērni? Un kāpēc jāuzjauc krāpnieciskais piens? Kam ticēt? Kas notiks rīt? Vai mana mūža mīlestība rīt vēl būs maz dzīva? Uz neskaitāmiem un neizportamiem jautājumiem mūsu priekštečiem bija jāatbild ik dienu, lai šodien, mūsdienās mēs varētu svinēt brīvību. Varbūt arī tas mums būtu jāatcerās biežāk kā svētku reizēs.

Aicinām jūs uz izrādi “Liepāja – Latvijas galvaspilsēta”, kas nominēta Spēlmaņu Nakts balvai sešās kategorijās: “Gada lielās formas izrāde”, “Gada režisors” (Valters Sīlis), “Gada scenogrāfs” (Uģis Bērziņš), “Gada aktieris 2. plāna lomā” (Mārtiņš Kalita), Gada kustību mākslinieks” (Kristīne Brīniņa), “Gada muzikālās partitūras autors” (Reinis Sējāns). Biļetes joprojām pieejamas šeit. Izrāde Latvijas Nacionālajā teātrī tiks izrādīta rīt, 5.oktobrī plkst. 13:00 un 18:00

Tiekamies Rīgā!
Jūsu Liepājas teātris

Continue Reading

Kristīne, Edgars, Akmentiņš – mūsējie

 

Agnese Jēkabsone. Kristīne.
“Mana Kristīne Regnāra iestudējumā ir ļoti stipra, bet arī ievainojama. Viņa ir kaislīga un arī mierīga. Viņa ir silta un vēsa. Viņa ir tik tuva, bet reizē arī neaizsniedzama. Viņa ir vienkārša – vitāla un dzīva. Es ceru, ka mana Kristīne Regnāra iestudējumā lauzīs un mainīs skatītāju priekšstatus par klasisko Blaumaņa Kristīni…
Savukārt man Kristīnes loma ir atgādinājums kā aktrisei, ka mūzikls ir ļoti sarežģīts žanrs, kas dod neaizmirstamu, apjomīgu, ļoti sarežģītu darba procesu, ko es pieņemu kā jaunu un lielu izaicinājumu.”

Gints Grāvelis. Edgars.
“Nu, mans Edgars ir mans Edgars! Un kopumā es ceru, ka mums izdodas tikt vaļā no tā stereotipa, ko visi zina, ka Edgars bija tāds nesaprastais, lāga vīrs dzērājs. Šajā gadījumā un risinājumā Edgars pilnīgi noteikti daudz vairāk rīkojas, nevis vienkārši mēģina būt labs. Tas ierakstīts arī mūzikla libretā – laiks beidzot rīkoties, pēc tam parunāt…
Loma ir liela un atbildīga, un man tā dod papildus pārliecību, ka ne viss, ko var dabūt tā vienkārši, ir tas labākais. Šim tam jāpieliek vēl vairāk pūļu, lai rezultāts attaisnotos. Izaicinājums tika izmests, es to ļoti kāri noķēru un vaļā nelaidīšu.”

Sandis Pēcis. Akmentiņš.
“Mans Akmetniņš atšķiras ar mani. Ja mākslinieks ir radītājs un tēls ir tas, ko rada, tad radījums neizbēgami iznāk pēc radītāja ģīmja un līdzības un, lūk, es domāju, ka mans Akmentiņš ar tieši to arī atšķiras – ar manu ģīmi un manu līdzību. Domāju, ka Akmetniņa tēls patiesībā ir standarts, uz ko mums kā tautai vajadzētu tiekties – viņš ļoti labi zina, ko ir izdarījis, ko var un ko grib, un pēc tā arī iet līdz pēdējam.
Šī loma man personīgi ir vājprātīgs izaicinājums, jo mūzikls, lai arī citreiz no malas var likties tāds tralalā pasākums, patiesībā ir ārkārtīgi izaicinošs žanrs, un man uz tā izdošanos jāiet līdz pēdējam. Kā Akmentiņam.”

Tiekamies pirmizrādē! Biļetes ŠEIT.
Fotogrāfiju autors: Armants Kaušelis

Continue Reading

“PURVA BRIDĒJS UGUNĪ”

Alaines muižas dārzā šur tur starp biezajiem zaļumiem mirdzēja baltās maija rozes. Arī kaktā, kur dārznieka mājas sarkanā siena sadūrās ar augsto sētu, liels krūms stāvēja pilnos ziedos. Garš, kupls zars sniedzās līdz pat atvērtam logam un piemetās pa reizei viegli viegli pie viņa rūtīm. Smalka smarša pildīja istabiņu, kurā Kristīne nupat ienāca un, dziesmu grāmatu uz galda nolikdama, mātei pretim nosēdās.
«Silts!» viņa sacīja un noņēma no galvas balto batista lakatiņu ar melnajiem punktiem. «Varen silts, mammiņ.»

Liepājas teātra gaiteņos te viens, te cits dzied līdzi aktieriem, kas vaiga sviedros strādā uz skatuves. Kārļa Lāča mūzika ar Regnāra Vaivara rakstītajiem tekstiem dun translāciju aparātos, gaiteņos un mugurkaula smadzenēs, izrādes aktieru ansambli, visdrīzāk, nepametot pat miegā. Dimd skrienoši soļi, krīt akmeņi, plīkšķ pļaukas un skatuves malā kā sekunžu skaitītājs tikšķ metronoms, uzmanot katras zilbes īsto atrašanās vietu.
«Karsts!» ikviens mūziklā iesaistītais aktieris var apstiprināt ar skatienu vien. «Varen karsts, skatītāj.»

Dienu pa dienai, mēģinājumu pa mēģinājumam Liepājas teātris saaug ar mūzikla materiālu, kuru, Rūdolfa Blaumaņa noveles “Purva bridējs” un lugas “Ugunī” rosināts, režisors un libreta autors Regnārs Vaivars pavērsis pret mums – 21.gadsimta Edgariem, Kristīnēm un Akmentiņiem. Rūdolfa Blaumaņa spēja radīt noveles un lugas, kas izdzīvo cauri laikam, slēpjas stāsta skaidrībā. Kristīne ir izvēles priekšā – ļaut vaļu sirdij un saistīt savu nākotni ar Edgaru, vai sekot prātam un saistīties ar Akmentiņu. Pareizās atbildes nav un diskusija par to, kurš kuram būtu jāuzvar un kā mēs rīkotos Kristīnes vietā, ilgst jau savus 130 gadus. Mūzikla režisors Regnārs Vaivars teic, ka visiem būtu labāk, ja šāds stāsts nekad nebūtu noticis, bet tajā pašā laikā arī apstiprina, ka pat visneizskaidrojamākās izvēles mēdz notikt skaisti, šausminoši dabīgi un līdz asarām pašsaprotami.

«Nu tad lai Dievs man palīdz…» viņa sacīja un gribēja tāļāk runāt, bet nevarēja. Darba vēl daudz, bet tiekamies jau pavisam drīz.
Par izrādi un tās radošo komandu vairāk lasiet šeit!
Biļetes iespējams iegādāties šeit!

Fotogrāfijas autors: Armands Kaušelis

Continue Reading

Priekškars krīt!

113. sezonu mūsu teātrī 14. septembrī atklās Kārļa Lāča un Regnāra Vaivara mūzikls pēc Rūdolfa Blaumaņa darbu motīviem “Purva bridējs ugunī”. Regnārs Vaivars ir ne tikai režisors, bet arī libreta un dzejas autors, kā arī scenogrāfs šim iestudējumam. “Šis nebūs stāsts par dzeršanas postu un aklu mīlestību. Tas būs stāsts par neremdināmām slāpēm. Un slāpstošie šeit ir visi, bez izņēmuma,” uzsver režisors. Galvenajās lomās Agnese Jēkabsone, Sandis Pēcis un Gints Grāvelis.

16. novembrī pirmizrāde paredzēta Elmāra Seņkova fabulām par Šekspīru, kas būs režisora debija gan Liepājas teātrī, gan pirmā reize, kad viņš ķeras klāt Šekspīra dramaturģijai (ja neskaita studentu diplomdarbus). Dramaturģisko materiālu iestudējumam no vairākām lugām, kuras tiks saliktas vienā stāstā,  veido dramaturģe Rasa Bugavičute-Pēce. Režisors sola šausmu trilleri ar komēdijas elementiem, kurā būšot daudz asiņu un kurš būs saprotams ikvienam skatītājam, jo tāpat kā Šekspīrs uzskata, ka teātris ir domāts ikvienam.

7. decembrī Liepājas teātra mazajā zālē koncertzālē “Lielais dzintars” pirmizrādi piedzīvos igauņu dramaturga Karla Kopelmā lugas “Singing Green” iestudējums “Mēness neredzamā puse”, kuru veidos lietuviešu režisore Monika Klimaite. Luga 2018. gadā uzvarējusi Nirnbergas valsts teātra rīkotajā starptautiskajā lugu konkursā “Sarunas bez robežām”. Izrāde vēstīs par notikumiem nākotnē un to, kā cilvēku rīcība noved pie destrukcijas.

Pirmais iestudējums 2020. gadā pirmizrādi piedzīvos janvāra beigās, kad jauns režisors no Maskavas – Aleksandrs Moločņikovs skatītāju vērtējumam nodos izrādi “Vienaldzības gadsimts”, kuram tekstu sadarbībā ar režisoru raksta dramaturģe Rasa Bugavičute-Pēce. Izrāde akcentēs tēmu par modernajām tehnoloģijām un to biedējošo pusi. Tas būs stāsts par jauniem cilvēkiem, kuri nevar ierasties uz salidojumu, bet nolemj tomēr satikties virtuālajā vidē.

Februārī pirmizrādi piedzīvos Rolanda Atkočūna veidotais iestudējums “Pilnīgi svešinieki”, un tas uzdos jautājumus, cik patiesi viens pret otru ir tuvākie cilvēki, vai ir iespējams un vajadzīgs par otru zināt visu un kas notiek tad, kad it kā labākie draugi nolemj vakara garumā neslēpt viens no otra sava telefona saturu.

Marta beigās skatītāju vērtējumam tiks nodota izrāde “Dēmons”, kuru pēc Mihaila Ļermontova poēmas ar tādu pašu nosaukumu veidos režisors Viesturs Meikšāns.  Tas būs darbs par ar mīlestību apsēstu ļaunumu un risinās eksistenciāli lielu jautājumu – ja ļaunums ir iemīlējies un ir gatavs ziedot savu ļaunumu, vai pasaule ir gatava pieņemt šo bezļaunuma ļaunumu. Izrādē piedalīsies divi aktieri –  Egons Dombrovskis un Agnese Jēkabsone, kā arī rokgrupa, kura tiks atklāta sezonas gaitā.

Maijā teātrī paredzētas divas pirmizrādes – pēc ilga laika ar Ferdinanda Bruknera lugu “Jaunības slimība”, kas pārtaps iestudējumā “Jaunības sāpes” teātrī atgriezīsies Māra Ķimele. Šis iestudējums paredzēts uz lielās skatuves. Tā centrā ir medicīnas studenti, kuri jaunību uzskata par fatālu slimību, tāpēc nāves klātbūtne viņu domās ir nepārtraukta.

Paralēli tam Liepājas teātra mazajā zālē koncertzālē “Lielais dzintars” iestudēs režisors Dmitrijs Petrenko, lai izveidotu bilingvālu izrādi – latviešu un krievu valodā par pamatu ņemot Marjusa Ivaškēviča lugu “Malыš”. Lugas darbība norisinās Otrā pasaules kara laikā, un režisors īpaši uzsver, “ka tā nebūs izrāde par latviešiem un krieviem, lai arī izrādē runās latviešu un krievu valodās. Tas ir stāsts par divām ģimenēm  – vienu Sibīrijā, otru Latvijā – abas valodas izvēlētas, lai saglabātu lugas autentiskumu.”

Protams, decembrī notiks arī tradicionālais Ziemassvētku koncerts, kuram šogad dots nosaukums “Sajūtu stāsts”, koncerta režisors – Mārtiņš Kalita, kurš sola mūs vest krāšņā un sirsnīgā Ziemassvētju izjūtu piedzīvojumā.

Paralēli jaunumiem izrāžu repertuārā, šajā sezonā plānojam atjaunot Diskusiju ciklu un rūpēties par to, lai mūsu nebeidzamā saruna ar jums, skatītāji, ir aizraujoša un jaunus apvāršņus atklājoša.

Tiekamies teātrī!

Continue Reading

#24

Kas ir ABONEMENTS? Tā ir fantastiska iespēja vienam no pirmajiem redzēt jaunākās izrādes, izvairoties no stāvēšanas rindās vai pirmizrāžu datumu nokavēšanas. Tā ir garantēta un nemainīga sēdvieta ABONEMENTĀ iekļautajās izrādēs, kuru varat izvēlēties noteiktās zāles zonās, kas sadalītas četrās cenu kategorijās. Tā ir 15% atlaide uz visām Liepājas teātra izrādēm un koncertiem, jo mēs no sirds novērtējam ABONEMENTA publikas uzticību mums.

Kas ir iekļauts nākamās, 113.sezonas ABONEMENTĀ? Piecas lielās zāles izrādes, kas visas sezonas garumā jums ļaus būt mūsu teātra jaunumu epicentrā – “Purva bridējs ugunī” (režisors Regnārs Vaivars), “Runā, Šekspīr!” (režisors Elmārs Seņkovs), “Pilnīgi svešinieki” (režisors Rolands Atkočūns), “Demons” (režisors Viesturs Meikšāns) un “Jaunības sāpes” (režisore Māra Ķimele).

Kas vēl ir jāzina par ABONEMENTU? Jūs varat izvēlēties starp trīs ABONEMENTU iespējām, apmeklējot attiecīgi 1.pirmizrādes sestdienās, 2.pirmizrādes svētdienās vai 3.pirmizrādes piektdienās. Tiktāl zināms, ka “Purva bridējs ugunī” pirmizrāžu datumi būs 7.,8. un 20.septembris (attiecīgi 1.,2. un 3.ABONEMENTAM). Par pārējiem pirmizrāžu datumiem būs jāseko līdzi informācijai Liepājas teātra repertuāra bukletos, teātra kasēs un mājas lapā. Jums pienākas 10% atlaide ABONEMENTAM, ja esat skolēns, students, pensionārs vai I/II grupas invalīds, to asistents. ABONEMENTA tirdzniecība notiek Liepājas teātra kasēs (tālr. 26117999; 26550223) un www.bilesuparadize.lv līdz 18.08.2019.

Ko mēs ar šo visu gribējām teikt? Mēs ļoti un no sirds priecāsimies, ja pievienosieties mūsu ABONEMENTA publikas saimei!

Jūsu Liepājas teātris

Continue Reading

#23

Dzīvē nejaušību nav, ir tikai likumsakarības. Jau pēc mēneša – 14.jūnijā uz Liepājas teātra skatuves kā režisore debitēs Dita Lūriņa-Egliena, iestudējot Antona Čehova lugu “Ķiršu dārzs“, tāpēc satiekamies un aprunājamies par tām likumsakarībām, kuras Ditu atvedušas tiktāl!

Vai pastāstīsi, kā nonāci līdz režijas apgūšanai un praktizēšanai?
Aktieros mani paņēma ar tekstu: “Viņa tāpat būs režisore!” Taču mans sapnis kļūt par aktrisi bija milzīgs un līdz malām piepildīts ar domu, ka es visiem pierādīšu – es to varu. Vienkāršoti runājot, teju 20 gadus tad nu tieši ar to arī nodarbojos – pierādu, ka varu. Un tad nāca saprašana, ka aiz tā bezizmēra darba, kas paveikts, esmu pazaudējusi sev tik svarīgos ideālus, kurus nebūtu iespējams atgūt bez sava veida atkāpšanās, garīgās uzpildīšanās un atkārtotas paskatīšanās uz to, kāpēc nodarboties ar teātri ir svarīgi. Kāpēc vienam to ir svarīgi darīt, bet otram – redzēt un piedzīvot! Devos pie Ojāra Rubeņa un lūdzu, lai viņš man, kā Nacionālā teātra štata aktrisei, iedod vienu “brīvo sezonu”, kurā strādāju tikai pie esošajām lomām, jaunas neņemot, un viņš mani ne tikai saprata, bet arī nosūtīja uz Maskavu, Gogoļa centru, ar ieteikumu nedēļu neiziet no skatītāju zāles un tur skatīties pilnīgi visu, ko vien varu. Un tā tā vīle pamazām sāka irt. Es vienmēr esmu zinājusi, ka teātris mani interesē vēl arī citādākās izpausmēs.

Pastāsti, lūdzu, ko nozīmē “stažēties par režisori” Maskavā un kā tas īsti norit!
Maskavā, Tabakova teātrī strādā mana draudzene un kolēģe Jana Sekste, kurai prasīju pēc padoma, kad devos turp. Viņa mani iepazīstināja ar savu režisoru – Viktoru Rižakovu, noorganizējot mums sarunu, kurā viņš izteica domu, kurai pieķēros: “Tu vari pamest visu – bērnus, ģimeni, profesiju, lai mācītos 2-4 gadus, un par režisori nekļūt, vai arī tu vari sākt darīt visu, lai kļūtu par režisori!” Un tad nu es lieki vairs nekavējos un kā “inostranka”, prātīgā latviete, lauzu savas barjeras, izejot tādu kā labdabīgās nekaunības skolu, un uzreiz prasīju viņam, vai varu sēdēt viņa mēģinājumos un arī lekcijās pie studentiem. Viņš piekrita!
Es vēroju, kā viņš iestudē Viripajeva lugu “Irāņu konference” Nāciju teātrī, paralēli tam gāju uz visām iespējamajām izrādēm visos teātros, kuros vien varēju. Stažēties nozīmē būt prom no ikdienišķā un koncentrētā veidā dzīvot tikai teātrī – vērot mēģinājumu procesu, pārskriet uz teātri, metro pārbraucienos lasīt lugas, ar mājiniekiem pārrunāt visu redzēto un naktīs meklēt internetā visu iespējamo, kas vien atrodams, par to, kas redzēts un lasīts.
Tāds ritms un režīms bija kā tilts uz manu bērnību un laiku, kad es sēdēju tēva un mammas mēģinājumos un vēroju, kā teātris top, un tas man no jauna atvēra acis. Ja nemaldos, tad Radzobe reiz noformulēja, ka mans tēvs nodarbojas ar “maģisko reālismu” teātrī. Indra Roga to sauc par “poētisko telpu”, un tas man šķiet fantastiskākais – dot visai zālei iespēju domāt poētiskās kategorijās. Tādā ziņā mani arī satrieca Kirila Serebreņņikova izrāde “Mazās traģēdijas” Gogoļa centrā – viņš sapludināja reālitāti kopā ar poētisko pasauli bezgalīgā asociāciju ķēdē, un es teju fiziski sajutu, ka šī izrāde ir nevis režisora, bet visas trupas un teātra kopīgs vēstījums, kopīga pozīcija par konkrētām norisēm pasaulē. Lūk, teātra maģija. Viedoklis! Un absolūti ekskluzīva iespēja 2-3 stundas ļaut cilvēkam klausīties dzīva cilvēka runu. Teātris ir vienīgais medijs, kas ļauj aktierim elpot to pašu gaisu, kuru elpo skatītājs!
Paralēli Maskavai, es braucu arī uz Vāciju, un īstais pagrieziena punkts patiesībā notika Hamburgā, Anton Corbijn fotogrāfiju izstādē, kurā bija izstādīta arī fotogrāfija, kas viņa karjerā bija pirmā kā profesionālam fotogrāfam, un pie tās bija pierakstīts: “Reizēm ir labi saprast, ka ir labi darīt, nevis darīt ģeniāli.”

Un Liepāja…?
No mārketinga viedokļa viss ļoti labi sakrīt – te es sāku mocīt klasesbiedrus skolas uzvedumos, piedalījos Liepājas teātra izrādēs, un nu manā dzīvē pienācis jauns sākums, kam izejas punkts ir tieši vieta, kurā es reiz jau startēju.
Ar Herbertu Laukšteinu mēs tikāmies Maskavā un uzsākām sarunas par aiznākamo sezonu, taču neilgi pēc mūsu sarunas Herberts man zvanīja vēlreiz, un nāca piedāvājums iestudēt izrādi tagad. Teicu, ka man jāapdomājas un pilnvērtīgi izmantoju laiku Maskavā, koncentrējoties tikai “Ķiršu dārzam” un visam, ko par to varēju atrast. Tas ir apbrīnojami, ko dod viena nedēļa intensīva darba ar sevi un visiem resursiem! Ir brīnišķīgs citāts: “Nemēģini būt oriģināls, esi vienkāršs, tehniski izcils un, ja tevī kaut kas ir iekšā, tas pats izlauzīsies ārā.” Pēc nedēļas es zināju, kā vēlos šo lugu iestudēt un, ka manā komandā būs Aigars Ozoliņš, Liena Rolšteina, krievu horeogrāfs Aleksandrs Ļimins un komponists Dmitrijs Marins.

Par ko Tev un Tavai komandai ir “Ķiršu dārzs”?
Par laikmetu maiņu, kas ik pa brīdim notiek. Par to brīdi, kad jūti, ka zemes plātnes zem tevis sakustas un tu gaidi – kas nu būs. Taču Čehova “Ķiršu dārzs” ir iestudēts tik daudz reižu, ka šķita – viss jau ir bijis! Līdz, kārpoties tādā kā atpakaļgaitā un meklējot visam pirmsākumu, es sapratu, ka Čehova radītie tēli mūsu kultūruzslāņojumā ir kļuvuši par tādiem kā rēgiem greizajos spoguļos! Čehova tēli izgaist, jo tiešās saiknes ar tiem mums vairs nav, taču mums ir neskaitāmi priekšstati un asociācijas ar jau redzēto, tāpēc no citātiem mēs šoreiz nekautrējamies, bet tos cenšamies izcelt. Antons Čehovs raksta “Ķiršu dārzu”, kad viņš mirst. Un ar viņu nomira vesels laikmets, tāpēc šķiet, ka šī luga ir Čehova garīgās pasaules kopsavilkums. Tieši tāpēc mēs citējam to laiku aiz mīlestības un cieņas pret to.

Continue Reading

#22

1990. gada 4. maijā Latvijas PSR Augstākā Padome pieņēma deklarāciju “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”, ar kuru atjaunoja 1922.gadā pieņemto Satversmi. Mums dota tā laime un prieks dzīvot brīvā Latvijā, tāpēc šonedēļ visiem mums, brīvas Latvijas valsts iedzīvotājiem, 4.maija svētkos vēlam:

  • baudīt un kopt to, ko mums sniedz privilēģija dzīvot Latvijā;
  • saglabāt mieru – piebremzēt, ieelpot, padomāt;
  • kad šķiet, ka viss ir slikti, nogaidīt – pēc mirklīša viss izskatīsies krietni vien saulaināk;
  • izturēties pret pārējiem tā, kā jūs gribētu, lai izturas pret jums;
  • apdomāt iespēju nepirkt kafiju un bulciņas vienreiz lietojamajos traukos, jo tā jūs ne tikai pasargāsiet dabu, bet arī ietaupīsiet naudiņu, kuru ieguldīt teātra apmeklējumā un jaunās emocijās;
  • atcerēties, ka patiesībā tā īsti svarīgas lietas šajā dzīvē ir ļoti nedaudzas;
  • nekad neaizmirst, ka panākumu atslēga ir prasme pārdzīvot triecienu un kustēties uz priekšu;
  • būt godīgiem un / bet arī laipniem;
  • pirkt tikai tādas lietas, kuru dēļ gribas piecelties kājās un nedaudz padejot (piemēram, teātra izrāžu biļetes);
  • uzticēties instinktiem un atcerēties, ka nezāles neiznīkst (kā dārzkopības darbus veicot, tā sev pa plecu uzsitot);
  • nenožēlot neko un atcerēties: noteiktajā situācijā un brīdī nebija iespējams rīkoties citādāk (un, jā, jums vajadzēja iztērēties, lai nopirktu nākamās sezonas izrāžu abonementu);
  • nekaunēties par mūsu latvisko spītību un skaudību (kas pieminēta pat mūsu tautas dainās), un romantismu, bet apzināties šīs īpašības kā vērtības, kuru dēļ uz pasauli palūkoties kļūst aizraujošāk.

Sveiciens svētkos!
Jūsu Liepājas teātris

P.S. 17.maijā rādīsim izrādi “Liepāja – Latvijas galvaspilsēta“, kas īsti atbilst arī 4.maija svētku garam. Nenokavējiet!

Continue Reading

#21

Un, lūk. Tas brīdis ir pienācis – mēs iepazīstinām jūs, mīļie skatītāji, ar vienu no mūsu aktiermākslas studentēm. Lauras Grozas topošajā iestudējumā “Roberto Zuko” (autors Bernārs Marī Koltess) vienā no lomām redzēsiet arī viņu – Kintiju Stūri. Viņa ir saulaina Madonas novada – Jaunkalsnavas meitene, kurai patīk daba un mežs, un nu plānā turpināt pieradināt sevi pie jūras. Kursabiedri Kintiju raksturo kā objektīvu un empātisku būtni, kura nebaidās paust savu viedokli. Viņa ir prasīga kā pret sevi, tā citiem, iejūtīga un apveltīta ar lielisku humora izjūtu. Kintija ir laba partnere uz laukuma, uz kuras pleca var paraudāt, kad nepieciešams, un bomba pa dzīvi, ar kuru dejot līdz rītam! Un ne mazāk svarīgi – viņa vienmēr lieliski smaržo.

Kintijas pirmā pirmizrāde Liepājas teātrī ir tepat ap stūri, uz skatuves notiek scenogrāfijas montāžas darbi, tāpēc atrodam mirkli, lai aprunātos par to, kā tad īsti tas ir – būt un spēlēt uz lielās skatuves.

Kā Tu jūties?
Šobrīd es jūtos nedaudz kā mazs bērns atrakciju parkā. Viss ir ļoti aizraujoši, bet es vēl neesmu sapratusi, kā kurš karuselis darbojas, tāpēc virzos uz priekšu piesardzīgi. Varbūt pārāk piesardzīgi… Lai gan es zinu, ka mani no visām pusēm sargā un atbalsta. Ārpasaulē tā ir mana ģimene un draugi, skolā – kursabiedri, kuri man šobrīd ļoti palīdz, jo mēģinājumu vārdā man nākas kavēt nodarbības un lekcijas… Savukārt teātrī mani sargi ir mani pedagogi, izrādes ansamblis un režisore – no visiem izteikti jūtu atbalsta plecu. Un varbūt tieši tāpēc – ja gadās brīvs brīdis, kad man sanāk apsēsties un padomāt, kā es jūtos, tad es jūtos ļoti pateicīga, jo man šķiet, ka man šobrīd ir viss, kas man ir nepieciešams, lai es varētu sākt virzīties uz priekšu.

Tiktāl – kas ir Tavs lielākais pārsteigums, strādājot pie lomas lielajā teātrī?
Skolā mēs ļoti strādājam pie disciplīnas un aktiera darba ētikas, jo tas ir profesijas pamats, kā mums stāsta. Tāpēc viens no pārsteigumiem ir apstiprinājums, ka tas, ko mums māca, nav tikai studentu audzināšanas metode, bet balta patiesība. Teātrī es ļoti labi redzu, ka ir aktieri, kas tiešām ievēro darba ētiku un personisko disciplīnu. Un, lai arī pirms tam es, skatoties izrādes, jau intuitīvi jutu, kuri aktieri pieslēdzas lomai ar visu savu psihofiziku un koncentrētību, tad mēģinājumos es skaidri ieraudzīju no viņiem tieši tādu pašu atdevi. Viņi tērē sevi un strādā ar pilnu kāju arī brīžos, kad tas itin kā nebūtu jādara. Un tā ir viena no vērtīgākajām mācību stundām – atklāsme, ka nedrīkst sevi pieradināt pie paviršības, ka vajag darīt visu uz 100 procentiem, jo aktiera profesija patiesībā sastāv no viena bezgalīga treniņa… Un līdzās šim arī kā pārsteigums nāca aktieru domāšanas ātrums, jo darba procesā, kad mēs veidojām etīdes un ainas, es novēroju, ka ir aktieri, kas zibenīgi spēj izdomāt, kā viņi jūtas par notiekošo, ko viņi darīs, kā viņi to darīs. Ja ir tāds domāšanas ātrums un aktierim jau uzreiz ir skaidrs, kāds ir uzdevums, tad atliek tikai mēģināt!

Laura Groza ir Tava pirmā režisore uz lielās skatuves, tas vienmēr ir īpašs stāsts, kuru varbūt vairāk novērtēt izdosies pēc kāda laika, un tomēr – ko jau tagad no šīs pieredzes darbā ar Lauru paņemsi kā vērtību turpmākajām profesionālajām gaitām?
Vienā no mēģinājumiem Laura man ļoti trāpīgi pateica: “Ja tu turpināsi sevi šaustīt un domāsi par to, ka tev neizdodas, tad, tici man – tev arī neizdosies.” Es to paņēmu sev nevis kā draudu, bet padomu, cenšoties atmest sevis žēlošanu un koncentrējoties dotajiem uzdevumiem. Jo ir ļoti ērti – pieņemt, ka man kaut kas neizdodas un tad vēl sākt sevi noēst par to, bet tas absolūti nav produktīvi. Man ļoti patīk, kā Laura liek visā meklēt personisko – visādas asociācijas, kas iedarbojas tieši uz mani. Tas, ko es izdomāju, tas ir manā ziņā, bet galvenais, lai tas mani kustina.

Kā pati loma? Cik viegli / grūti tā Tevī ietek un kādas domas liek pārcilāt?
Par lomu runājot, izrādē es esmu skuķis, kas dzīvo visai izolētos apstākļos, jo visi mani ļoti, ļoti sargā. Bet, kā mēs visi zinām, pārcenšanās var pāraugt apsēstībā un cilvēkus pazudināt. Visi manas lomas dzīves apstāļi ir pilnīgs pretstats manai bērnībai, jo mani vecāki man ārkārtīgi uzticējās, ļaujot man lēmumus pieņemt pašai. Neapzināti es to ļoti novērtēju, tāpēc, lielākoties, neliku viņiem vilties. Tādēļ ir ļoti interesanti ar šīs lomas starpniecību padzīvot citādāk. Intuitīvi man šķiet, ka virziens ir pareizais, bet viss vēl ir priekšā. Līdz pēdējam mirklim vēl priekšā!

Foto: Leons Leščinskis
Vairāk par Liepājas teātra aktieru kursu varat uzzināt, sekojot viņu gaitām kursa Facebook lapā!

Continue Reading

#20

Liepājas teātrī atgriežas īpašais Teātra dienas koncerts! Koncertuzvedumu “Meklējam aktierus” uz mūsu skatuves varēsiet noskatīties jau pavisam drīz – 23.,24. un 27.martā. Tieši tāpēc šodien nedaudz aprunāsimies par Teātra dienas vēsturi un to, kāpēc, mūsuprāt, to būtu vērts turēt godā!

27.martu kā Starptautisko Teātra dienu visā pasaulē atzīmē jau no 1961.gada, kad to par tradīciju iedibināja UNESCO Starptautiskais Teātra institūts. Viena no plašākā mēroga tradīcijām šajā dienā ir izplatīt Starptautiskās Teātra dienas vēstījumu pasaulei, aicinot teātri uztvert kā miera kultūru. Jo tieši kultūrizglītība un tās attīstība ir virzošais spēks, kas nodrošina sabiedrības labklājību un ilgtspējīgu attīstību, aicinot ikvienu rast atbildes uz izaicinājumiem sabiedrībā, kurā dzīvojam. Lūk, arī galvenais iemesls, lai apzinātos, ka Teātra diena nav šaura mēroga svētki tikai ar teātri profesionāli saistītiem cilvēkiem, tie ir svētki ikvienam, jo teātris un skatītājs nekādi nevar pastāvēt viens bez otra!

Laika gaitā uz mūsu – Liepājas teātra skatuves jūs esat satikuši neskaitāmi daudzus izrāžu tēlus, un katrs no viņiem iezīmē kādu konkrētu laika posmu mūsu apziņās, līdz jau sāk šķist – mēs viņus pazīstam! Uzdevām jautājumu par to, kas īsti katram personiski ir Teātra dienas koncerts dažiem no tēliem, kurus sastapsiet koncertiestudējumā. Vai varat uzminēt, kuram pieder kura atbilde?

“Teātra dienas koncerts iiiir rasols! Garšīgs! Bet nedaudz bail, ka pataisīs resnu, ja to ēdīs pārāk bieži.”
“Nobīde no uzdevuma izpildes un zāģēšanas. Bet dziedāt man patīk…”
“Kas ir Teātra dienas koncerts? Hm. Vienīgais iemesls, kāpēc vērts piezemēties.”

Tiekamies pavisam drīz!
Jūsu Liepājas teātris

Continue Reading

#19

Mūsu aktieris Armands Kaušelis ir radošajā lidojumā, piedaloties gan jauniestudējumā “Ģērbējs“, gan Skolas somas projektā “Kā top izrāde?“, gan gatavojoties Teātra dienas koncertam “Meklējam aktierus“, kā arī piedzīvojot savu pirmo fotoizstādi Liepājas teātrī. Tieši tāpēc viņu uz mirklīti pievelkam pie zemes, lai īsi ar viņu aprunātos par teātri, jaunumiem tajā un dzīvi parasto.

Kā Tu jūties?
Jūtos es ļoti labi. Pēc pamatīga skrējiena pēdējo trīs nedēļu laikā, kurās es strādāju pie trīs projektiem vienlaicīgi, nu ir neliela atelpa, lai gan tūlīt jau sāksies Teātra dienas koncerta maratons! Bet, ja tā vispārīgi, es tiešām jūtos pamatīgas radošās enerģijas virpulī. Šobrīd nekam neatsaku, ko man dzīve piedāvā, līdz ar to darba ir daudz un vienlaicīgi, bet nogurums ir līdzsvarā ar lielu gandarījumu un pacēlumu par padarīto. Ir liels prieks un spēks, un izdoma, un enerģija, un viss notiek – ļoti labi notiek.

Kā noritēja darba process izrādē “Ģērbējs” un kā Tev pašam patīk visa gala rezultāts?
“Ģērbēja” mēģinājumu process aizritēja ļoti radošā, mierīgā un sirsnīgā gaisotnē. Bija prieks iet uz mēģinājumiem un ņemt dalību šajā procesā. Un tas tiešām ir tik ļoti daudz, ka tu vari iet uz darbu ar prieku, un tas dod neizmērojamu spēku un iedvesmo kaut ko radīt papildus. Jo, kur tad, galu galā, tas mūsu laiks aiziet? Ja tas tiek iztērēts tādā negāciju pilnā darbā, vai tad tam ir jēga? It kā jau jādara, kas jādara, bet šoreiz ir runa par ļoti pozitīvu piemēru – saliedētu un gaišu, neskatoties uz to, ka izrādes materiāls ir ļoti smags un pamatīgs.  Tāpēc arī pati izrāde ir krāsaina, piesātināta, pamatīga, daudzdimensionāla, Rolands Beķeris ar Edgaru Pujātu vienkārši ir monstri! Ko viņi ir paveikuši pa šo laiku, tas ir apbrīnojami.
Tēma, kas mani personīgi saista šajā izrādē, ir pārmērīga pieķeršanās cilvēkiem un mirklis, kad tu kļūsti līdzatkarīgs, sākot dzīvot otra cilvēka dzīvi! Un, kas notiek, kad tas viss beidzas… Tas mani uzrunāja ļoti. Šī izrāde vispār ir mistiska un maģiska, kas, galu galā, ir arī teātris – zināma veida dzīves maģija.

Kā Tev ienāca prātā ideja izveidot izrādes tapšanas procesa fotogrāfiju izstādi un kā tas ir – piedzīvot dubultu pirmizrādi?
Fotogrāfija man vienmēr ir patikusi, bet šeit viss notika absolūtas apstākļu sakritības dēļ. Es nemaz nebiju “Ģērbējā” paredzēts! Taču lomu saraksts mainījās, līdz ar ko es tiku iesaistīts izrādes procesā, kas sakrita ar brīdi, kad nolēmu – viss, pietiek, man nepieciešama laba fotokamera. Loma izrādē man ir salīdzinoši neliela, apstākļi mēģinājuma procesā bija ārkārtīgi labvēlīgi, tāpēc pajautāju Dmitrijam Petrenko, vai drīkstu fotografēt izrādes mēģinājumu procesu, un viņš ļāva! Vakaros tīrīju bildes, līdz aptvēru, ka izrāde taču ir par mums – par aktieriem teātrī. Pievienojot pirmizrādei fotoizstādi, tiksim pie vēl viena slāņa – par mums mūsu teātrī. Kāpēc ne? Izstāstīju par izstādes konceptu teātra vadībai, un pusstundas laikā man visi ceļi bija vaļā! Teātris sniedza tehnisko atbalstu, un sarežģītākais bija no kādām 400 bildēm izvēlēties 18. Ir ļoti patīkami apzināties, ka viss tik veiksmīgi izvērtās.

Tā kā mācībizrāde “Kā top izrāde?” ir visiem citiem darbiem paralēli tapis jauns brīnums, par kuru vēl neviens neko daudz nezina, ko vari par šo izrādi pačukstēt tās potenciālajiem skatītājiem – skolēniem?
“Kā top izrāde?” pirmizrāde notika “Ģērbēja” skates dienā! Tāds incidents manā mūžā notika pirmo reizi. Bet, brīnumainā kārtā, viss salikās plauktos pats par sevi. Bet vispār, manuprāt, šajā mācībizrādē būtiskākais ir veids, kā tiek stāstīts par teātra aizkulisēm. Jau atkal! Šī ir humora pilna, atraktīva saruna par to, kas teātrī ir vēl bez aktiera. Kādas profesijas vēl ir teātrī, kādi cilvēki ir piesaistīti izrādes tapšanai. Dramaturgi, scenogrāfi, gaimsu mākslinieki – ar visām šīm profesijām jaunieši tiek iepazīstināti atraktīvā sarunā, līdz beigu beigās viņi paši vēl tiek iesaistīti visā praktiski. Šajā mācībizrādē mēs nerādām rezultātu, mēs rādām procesu! Un tas man šķiet būtiskākais.

Ko Tev nozīmē vārdu savienojums “Teātra dienas koncerts”?
Teātra dienas koncerts… man nozīmē to, ka būs jāstrādā! Tas būs atkal darbs, kas labi jāizdara, kuram nāk līdzi kaut kāda atbildības deva, bet tam visam paralēli ir jābūt svētku sajūtai. Mums ir jārada svētki pašiem sev. Mums jāmēģina viss ieraudzīt no malas – kā no skatītāja prizmas, lai vari sajust, ka tev pašam patīk viss, kas notiek uz skatuves. Man ir patiess prieks, ka Egons Dombrovskis ar komandu ir reanimējis šo velti zemē nomesto tradīciju – Teātra dienas koncertu, jo dzīvi vajag svinēt. Arī ikdienā! Lai mums tas izdodas.

Continue Reading