#18

Inga Apine ir viena no aktrisēm, kuru pavisam drīz – 9.martā ieraudzīsiet uz Liepājas teātra skatuves Dmitrija Petrenko režisētajā Rolanda Hārvuda lugas “Ģērbējs” iestudējumā. Līdz šim Inga iespējusi 10 gadus nostrādāt Valmieras Drāmas teātrī, veidot kostīmus vairākām izrādēm Valmieras Drāmas teātrī un Dailes teātrī, filmēties kā kinofilmās, tā TV seriālos, un nu izbauda, kā ir būt viesmāksliniecei šeit – pie mums. Tieši tāpēc arī īsi aprunājāmies ar Ingu par šā brīža izjūtām un pārdomām.

Kā Tu jūties?
Es jūtos labi. Vispār Liepāja ir forša pilsēta un es, absolūti pretēji visiem liepājniekiem, bieži eju staigāties gar jūru, ir tik forši – izstaigā visu iekrāto, tad kafejnīcā sasildies un vari turpināt iet. Vispār tik daudz pa kafejnīcām, kā šeit, es neesmu staigājusi sen.

Kā slavenais Liepājas vējš?
Patiešām pilsēta, kurā piedzimst vējš, bez jokiem. Lai gan es neesmu cepuru cilvēks, te bez cepures nevar iztikt, citādi izpūš visu!
Bet vispār Liepāja ir ļoti skaista, te ir kaut kas tāds… noslēpumains. Izstaigāju arī nelielu gabaliņu autoostas rajona, kur uz ielas ir ūdens pumpis! Joprojām. Te ir visu laiku vēsture jūtama. It kā ir hruščovkas, ir jaunbūves, bet ir tik daudz visādu seno māju, koka ēku – dažādās bēdīguma pakāpēs, ka tas viss raisa tādu savdabīgu noskaņu.
Un visam vēl pa visrsu Liepājā ir bezgala garšīgas kūkas! Jā…

Un kādas pārdomas par Liepājas teātri?
Teātris… Nu, es varu teikt, ka man ir ļoti palaimējies, jo man liekas, ka izrādei ir riktīgi foršs kolektīvs – režisors ir mūs gudri un veiksmīgi nokomplektējis, jo esam visi cits par citu, ļoti labi satiekam savstarpēji. Jūtos labi. Es nevienu no saviem partneriem iepriekš personīgi nepazinu – zināju tikai pēc vārda un bildes, bet izrādās, ka lieliski cilvēki!
Bet ārpus iestudējuma – šajā teātrī arī, gluži kā pilsētā, ir jūtama vēstures klābtūtne mūsdienu garšā, jo Liepājas teātris ir tā senā ēka, kurā teju gaisā ir saglabājusies tradīcija, kuru es neesmu pieredzējusi, bet tā reāli pastāv! Piemēram, ir nodalīts, kura ir vīriešu ģērbtuvju un sieviešu ģērbtuvju puse, ir atsevišķas vīriešu un sieviešu ģērbējas… Tas rada pietāti. Un te ir fantastiskas šuvējas! Jaunajā iestudējumā man ir brīnišķīgi kostīmi – Baiba Litiņa ir fantastiski parūpējusies par mani.

Par ko tevi rosina domāt topošā izrāde?
Izrādes materiāls ir diezgan stipri tieši par cilvēku teātrī, kaut arī… par cilvēku pasaulē caur teātra prizmu. Tā man, protams, ir ļoti tuva gan vide, gan tēma, gan neatbildamie jautājumi un situācijas, bet… ja ielūkojas dziļāk starp uzrakstītā rindiņām, tad lugas materiāls ir par ticību. Lugas darbība notiek kara laikā, un tad uzreiz jautājumi par to, kas ir cilvēks un ko nozīmē dzīvot, saasinās. Vai cilvēks ir tikai kaulu un gaļas maiss, vai arī kas vairāk. Izrādē daudz tiek runāts par kalpošanu – kur ir tā robeža starp personisko ambīciju apmierināšanu un kur tas vairs nav personiski, bet jau kaut kas pārāks, lielāks, augstāks… Ko nozīmē ziedoties un ziedot, un kā vārdā to vispār darīt! Cilvēks taču nav tikai “paēdu, padzēru, izgulējos un viss”… Manai varonei dzīvē ir pienācis krīzes mirklis – gan viņai, gan tuvākajam cilvēkam. Un šajā krīzē viņa nespēj pati izlemt – palikt vienā vai otrā pozīcijā, jo vidusceļš neder – tas ir kaut kā tā nekā tad uzreiz. Viņa ļoti cīnās par ticības nezaudēšanu, kuru viņa ik pa brīdim tomēr zaudē, un tad atkal tiecas pēc saviem ideāliem… Izrāde ir par mirkli, kad garīgajā cilvēka daļā sāk lauzties iekšā fiziskā daļa, un piespiež domāt par to, kā to sabalansēt, lai viss beigtos labi.
Ja padomā – ļoti aktuāla tēma arī mūsdienu ārprāta laika tirānijai un tās sekām. Kā sevi nepazaudēt?

Foto: Edgars Pohevičs

You may also like

#19

#16

#23

1 komentārs

  1. Laipni lūgta Liepājā!
    P.s. Varbūt agrāk tā bija,bet nupat jau Liepājnieki arī paši novertē jūru un parku,tādēļ nevar teikt,ka liepājnieki paši nestaigā gar jūru.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *