#19

Mūsu aktieris Armands Kaušelis ir radošajā lidojumā, piedaloties gan jauniestudējumā “Ģērbējs“, gan Skolas somas projektā “Kā top izrāde?“, gan gatavojoties Teātra dienas koncertam “Meklējam aktierus“, kā arī piedzīvojot savu pirmo fotoizstādi Liepājas teātrī. Tieši tāpēc viņu uz mirklīti pievelkam pie zemes, lai īsi ar viņu aprunātos par teātri, jaunumiem tajā un dzīvi parasto.

Kā Tu jūties?
Jūtos es ļoti labi. Pēc pamatīga skrējiena pēdējo trīs nedēļu laikā, kurās es strādāju pie trīs projektiem vienlaicīgi, nu ir neliela atelpa, lai gan tūlīt jau sāksies Teātra dienas koncerta maratons! Bet, ja tā vispārīgi, es tiešām jūtos pamatīgas radošās enerģijas virpulī. Šobrīd nekam neatsaku, ko man dzīve piedāvā, līdz ar to darba ir daudz un vienlaicīgi, bet nogurums ir līdzsvarā ar lielu gandarījumu un pacēlumu par padarīto. Ir liels prieks un spēks, un izdoma, un enerģija, un viss notiek – ļoti labi notiek.

Kā noritēja darba process izrādē “Ģērbējs” un kā Tev pašam patīk visa gala rezultāts?
“Ģērbēja” mēģinājumu process aizritēja ļoti radošā, mierīgā un sirsnīgā gaisotnē. Bija prieks iet uz mēģinājumiem un ņemt dalību šajā procesā. Un tas tiešām ir tik ļoti daudz, ka tu vari iet uz darbu ar prieku, un tas dod neizmērojamu spēku un iedvesmo kaut ko radīt papildus. Jo, kur tad, galu galā, tas mūsu laiks aiziet? Ja tas tiek iztērēts tādā negāciju pilnā darbā, vai tad tam ir jēga? It kā jau jādara, kas jādara, bet šoreiz ir runa par ļoti pozitīvu piemēru – saliedētu un gaišu, neskatoties uz to, ka izrādes materiāls ir ļoti smags un pamatīgs.  Tāpēc arī pati izrāde ir krāsaina, piesātināta, pamatīga, daudzdimensionāla, Rolands Beķeris ar Edgaru Pujātu vienkārši ir monstri! Ko viņi ir paveikuši pa šo laiku, tas ir apbrīnojami.
Tēma, kas mani personīgi saista šajā izrādē, ir pārmērīga pieķeršanās cilvēkiem un mirklis, kad tu kļūsti līdzatkarīgs, sākot dzīvot otra cilvēka dzīvi! Un, kas notiek, kad tas viss beidzas… Tas mani uzrunāja ļoti. Šī izrāde vispār ir mistiska un maģiska, kas, galu galā, ir arī teātris – zināma veida dzīves maģija.

Kā Tev ienāca prātā ideja izveidot izrādes tapšanas procesa fotogrāfiju izstādi un kā tas ir – piedzīvot dubultu pirmizrādi?
Fotogrāfija man vienmēr ir patikusi, bet šeit viss notika absolūtas apstākļu sakritības dēļ. Es nemaz nebiju “Ģērbējā” paredzēts! Taču lomu saraksts mainījās, līdz ar ko es tiku iesaistīts izrādes procesā, kas sakrita ar brīdi, kad nolēmu – viss, pietiek, man nepieciešama laba fotokamera. Loma izrādē man ir salīdzinoši neliela, apstākļi mēģinājuma procesā bija ārkārtīgi labvēlīgi, tāpēc pajautāju Dmitrijam Petrenko, vai drīkstu fotografēt izrādes mēģinājumu procesu, un viņš ļāva! Vakaros tīrīju bildes, līdz aptvēru, ka izrāde taču ir par mums – par aktieriem teātrī. Pievienojot pirmizrādei fotoizstādi, tiksim pie vēl viena slāņa – par mums mūsu teātrī. Kāpēc ne? Izstāstīju par izstādes konceptu teātra vadībai, un pusstundas laikā man visi ceļi bija vaļā! Teātris sniedza tehnisko atbalstu, un sarežģītākais bija no kādām 400 bildēm izvēlēties 18. Ir ļoti patīkami apzināties, ka viss tik veiksmīgi izvērtās.

Tā kā mācībizrāde “Kā top izrāde?” ir visiem citiem darbiem paralēli tapis jauns brīnums, par kuru vēl neviens neko daudz nezina, ko vari par šo izrādi pačukstēt tās potenciālajiem skatītājiem – skolēniem?
“Kā top izrāde?” pirmizrāde notika “Ģērbēja” skates dienā! Tāds incidents manā mūžā notika pirmo reizi. Bet, brīnumainā kārtā, viss salikās plauktos pats par sevi. Bet vispār, manuprāt, šajā mācībizrādē būtiskākais ir veids, kā tiek stāstīts par teātra aizkulisēm. Jau atkal! Šī ir humora pilna, atraktīva saruna par to, kas teātrī ir vēl bez aktiera. Kādas profesijas vēl ir teātrī, kādi cilvēki ir piesaistīti izrādes tapšanai. Dramaturgi, scenogrāfi, gaimsu mākslinieki – ar visām šīm profesijām jaunieši tiek iepazīstināti atraktīvā sarunā, līdz beigu beigās viņi paši vēl tiek iesaistīti visā praktiski. Šajā mācībizrādē mēs nerādām rezultātu, mēs rādām procesu! Un tas man šķiet būtiskākais.

Ko Tev nozīmē vārdu savienojums “Teātra dienas koncerts”?
Teātra dienas koncerts… man nozīmē to, ka būs jāstrādā! Tas būs atkal darbs, kas labi jāizdara, kuram nāk līdzi kaut kāda atbildības deva, bet tam visam paralēli ir jābūt svētku sajūtai. Mums ir jārada svētki pašiem sev. Mums jāmēģina viss ieraudzīt no malas – kā no skatītāja prizmas, lai vari sajust, ka tev pašam patīk viss, kas notiek uz skatuves. Man ir patiess prieks, ka Egons Dombrovskis ar komandu ir reanimējis šo velti zemē nomesto tradīciju – Teātra dienas koncertu, jo dzīvi vajag svinēt. Arī ikdienā! Lai mums tas izdodas.

You may also like

#5

#1

#10

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *