#23

Dzīvē nejaušību nav, ir tikai likumsakarības. Jau pēc mēneša – 14.jūnijā uz Liepājas teātra skatuves kā režisore debitēs Dita Lūriņa-Egliena, iestudējot Antona Čehova lugu “Ķiršu dārzs“, tāpēc satiekamies un aprunājamies par tām likumsakarībām, kuras Ditu atvedušas tiktāl!

Vai pastāstīsi, kā nonāci līdz režijas apgūšanai un praktizēšanai?
Aktieros mani paņēma ar tekstu: “Viņa tāpat būs režisore!” Taču mans sapnis kļūt par aktrisi bija milzīgs un līdz malām piepildīts ar domu, ka es visiem pierādīšu – es to varu. Vienkāršoti runājot, teju 20 gadus tad nu tieši ar to arī nodarbojos – pierādu, ka varu. Un tad nāca saprašana, ka aiz tā bezizmēra darba, kas paveikts, esmu pazaudējusi sev tik svarīgos ideālus, kurus nebūtu iespējams atgūt bez sava veida atkāpšanās, garīgās uzpildīšanās un atkārtotas paskatīšanās uz to, kāpēc nodarboties ar teātri ir svarīgi. Kāpēc vienam to ir svarīgi darīt, bet otram – redzēt un piedzīvot! Devos pie Ojāra Rubeņa un lūdzu, lai viņš man, kā Nacionālā teātra štata aktrisei, iedod vienu “brīvo sezonu”, kurā strādāju tikai pie esošajām lomām, jaunas neņemot, un viņš mani ne tikai saprata, bet arī nosūtīja uz Maskavu, Gogoļa centru, ar ieteikumu nedēļu neiziet no skatītāju zāles un tur skatīties pilnīgi visu, ko vien varu. Un tā tā vīle pamazām sāka irt. Es vienmēr esmu zinājusi, ka teātris mani interesē vēl arī citādākās izpausmēs.

Pastāsti, lūdzu, ko nozīmē “stažēties par režisori” Maskavā un kā tas īsti norit!
Maskavā, Tabakova teātrī strādā mana draudzene un kolēģe Jana Sekste, kurai prasīju pēc padoma, kad devos turp. Viņa mani iepazīstināja ar savu režisoru – Viktoru Rižakovu, noorganizējot mums sarunu, kurā viņš izteica domu, kurai pieķēros: “Tu vari pamest visu – bērnus, ģimeni, profesiju, lai mācītos 2-4 gadus, un par režisori nekļūt, vai arī tu vari sākt darīt visu, lai kļūtu par režisori!” Un tad nu es lieki vairs nekavējos un kā “inostranka”, prātīgā latviete, lauzu savas barjeras, izejot tādu kā labdabīgās nekaunības skolu, un uzreiz prasīju viņam, vai varu sēdēt viņa mēģinājumos un arī lekcijās pie studentiem. Viņš piekrita!
Es vēroju, kā viņš iestudē Viripajeva lugu “Irāņu konference” Nāciju teātrī, paralēli tam gāju uz visām iespējamajām izrādēm visos teātros, kuros vien varēju. Stažēties nozīmē būt prom no ikdienišķā un koncentrētā veidā dzīvot tikai teātrī – vērot mēģinājumu procesu, pārskriet uz teātri, metro pārbraucienos lasīt lugas, ar mājiniekiem pārrunāt visu redzēto un naktīs meklēt internetā visu iespējamo, kas vien atrodams, par to, kas redzēts un lasīts.
Tāds ritms un režīms bija kā tilts uz manu bērnību un laiku, kad es sēdēju tēva un mammas mēģinājumos un vēroju, kā teātris top, un tas man no jauna atvēra acis. Ja nemaldos, tad Radzobe reiz noformulēja, ka mans tēvs nodarbojas ar “maģisko reālismu” teātrī. Indra Roga to sauc par “poētisko telpu”, un tas man šķiet fantastiskākais – dot visai zālei iespēju domāt poētiskās kategorijās. Tādā ziņā mani arī satrieca Kirila Serebreņņikova izrāde “Mazās traģēdijas” Gogoļa centrā – viņš sapludināja reālitāti kopā ar poētisko pasauli bezgalīgā asociāciju ķēdē, un es teju fiziski sajutu, ka šī izrāde ir nevis režisora, bet visas trupas un teātra kopīgs vēstījums, kopīga pozīcija par konkrētām norisēm pasaulē. Lūk, teātra maģija. Viedoklis! Un absolūti ekskluzīva iespēja 2-3 stundas ļaut cilvēkam klausīties dzīva cilvēka runu. Teātris ir vienīgais medijs, kas ļauj aktierim elpot to pašu gaisu, kuru elpo skatītājs!
Paralēli Maskavai, es braucu arī uz Vāciju, un īstais pagrieziena punkts patiesībā notika Hamburgā, Anton Corbijn fotogrāfiju izstādē, kurā bija izstādīta arī fotogrāfija, kas viņa karjerā bija pirmā kā profesionālam fotogrāfam, un pie tās bija pierakstīts: “Reizēm ir labi saprast, ka ir labi darīt, nevis darīt ģeniāli.”

Un Liepāja…?
No mārketinga viedokļa viss ļoti labi sakrīt – te es sāku mocīt klasesbiedrus skolas uzvedumos, piedalījos Liepājas teātra izrādēs, un nu manā dzīvē pienācis jauns sākums, kam izejas punkts ir tieši vieta, kurā es reiz jau startēju.
Ar Herbertu Laukšteinu mēs tikāmies Maskavā un uzsākām sarunas par aiznākamo sezonu, taču neilgi pēc mūsu sarunas Herberts man zvanīja vēlreiz, un nāca piedāvājums iestudēt izrādi tagad. Teicu, ka man jāapdomājas un pilnvērtīgi izmantoju laiku Maskavā, koncentrējoties tikai “Ķiršu dārzam” un visam, ko par to varēju atrast. Tas ir apbrīnojami, ko dod viena nedēļa intensīva darba ar sevi un visiem resursiem! Ir brīnišķīgs citāts: “Nemēģini būt oriģināls, esi vienkāršs, tehniski izcils un, ja tevī kaut kas ir iekšā, tas pats izlauzīsies ārā.” Pēc nedēļas es zināju, kā vēlos šo lugu iestudēt un, ka manā komandā būs Aigars Ozoliņš, Liena Rolšteina, krievu horeogrāfs Aleksandrs Ļimins un komponists Dmitrijs Marins.

Par ko Tev un Tavai komandai ir “Ķiršu dārzs”?
Par laikmetu maiņu, kas ik pa brīdim notiek. Par to brīdi, kad jūti, ka zemes plātnes zem tevis sakustas un tu gaidi – kas nu būs. Taču Čehova “Ķiršu dārzs” ir iestudēts tik daudz reižu, ka šķita – viss jau ir bijis! Līdz, kārpoties tādā kā atpakaļgaitā un meklējot visam pirmsākumu, es sapratu, ka Čehova radītie tēli mūsu kultūruzslāņojumā ir kļuvuši par tādiem kā rēgiem greizajos spoguļos! Čehova tēli izgaist, jo tiešās saiknes ar tiem mums vairs nav, taču mums ir neskaitāmi priekšstati un asociācijas ar jau redzēto, tāpēc no citātiem mēs šoreiz nekautrējamies, bet tos cenšamies izcelt. Antons Čehovs raksta “Ķiršu dārzu”, kad viņš mirst. Un ar viņu nomira vesels laikmets, tāpēc šķiet, ka šī luga ir Čehova garīgās pasaules kopsavilkums. Tieši tāpēc mēs citējam to laiku aiz mīlestības un cieņas pret to.

You may also like

#18

#2

#24

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *