Šekspīrs atbrīvo, nevis iegrožo

Gatavojoties rītdienas (5.11.2019.) diskusijai par un ap mūsu topošo iestudējumu “Šekspīrs”, uz pāris īsiem jautājumiem aicinājām atbildēt arī izrādes radošo komandu – režisoru Elmāru Seņkovu, scenogrāfu Reini Suhanovu, komponistu Edgaru Mākenu, režisora asistentu objektu teātra jautājumos Matīsu Budovski un dramaturģi Rasu Bugavičuti-Pēci.

Kāda ir tava pirmā asociācija ar Šekspīru?

Elmārs. Lai cik tas arī nebūtu banāli – Hamlets! (Pauze.) Daudz lugu, daudz slepkavību, intrigu, varas spēles, pa vidu mīlestība. Traģēdija un komēdija.
Reinis.
Šekspīra izlases grāmatu muguriņas. Ar visiem apvalkiem konkrētā vietā plauktā.
Edgars. “Nav stāsta skumjāka par šo / Kā stāsts par Džuljetu un viņas Romeo.”
Matīss. Angļi, vara, humors, karma un nāvējoša mīlestība.
Rasa. Kaut kas pārlaicīgs un apskaužams.

Kas bija un joprojām ir izaicinošākais, strādājot pie topošās izrādes?

Elmārs. Šekspīra valodu nedrīkst spēlēt reālpsiholoģiski. Un mūsu teātra skolai ir ļoti grūti pielīdzināt Šekspīra teātri. Tas ir krietni atsvešinātāks. Izaicinoši ir atrast pareizos uzdevumus un eksistēšanas veidu uz skatuves, lai padarītu to dinamisku, aizraujošu. Aktierus visvairāk biedē Šekspīra teksti! Un tas tiešām arī ir galvenais – atrast piegājienu, kā to nospēlēt tā, lai būtu skaidra domu, kas slēpjas aiz tā Šekspīra valodas. Izaicinoši ir arī atrast veidu, kā nospēlēt mazu fragmentu, neignorējot pilno lugas kontekstu… Tā, lai nepazūd tēla kodols, bet arī mazajā fragmentā būtu jūtams viss tēla apjoms. Lai nenonāk tēls pretrunā ar to, kāda ir viņa pilnā “vēsture”. Bet, kas ir aizraujošākais – Šekspīrs ir nenormāli asprātīgs! Viņš pieļauj jebkāda veida formas izpausmes, viņš atļauj spēlēties un atbrīvo, nevis iegrožo. Tā kā Šekspīrs ir… izaicinoši aizraujošs.
Reinis Suhanovs.
(Smaida un neko nesaka.) 
Edgars Mākens.
Nekad iepriekš nebiju rakstījis ērģelēm. Nācās krietni pastudēt klasiķus.
Matīss Budovskis.
Par šo man vēl jāpadomā…
Rasa Bugavičute-Pēce. 
Man izaicinošākais bija sagatavošanās process. Ne lasīšanas daļa, bet tas posms, kas tika pavadīts, cenšoties atrast labāko veidu, kā dramaturģisko materiālu salipināt vienā veselumā! Vismaz trīs versijas bija jāizmet elektroniskajā miskastē, jo katra pieķeršanās Šekspīra tekstiem parādīja tos citā gaismā, un es vairākas reizes tā priekšā sajutu absolūtu sakāvi. Nu, piemēram, atsakoties no Šekspīra tekstiem un tā laika zīmēm, mēs pazaudējam Šekspīru, un to nedrīkst pieļaut. Vai, piemēram, atstāstot kompakti, sinopšu veidā vairākus Šekspīra lugu sižetus, tie skan krietni vien triviālāk, kā patiesībā ir, un mēs apdalām paši sevi. Un tā pamazām, pamazītiņām, kamēr tikām līdz tam, pie kā palikām – bija jāpasvīst.

Ja jums ir vēl kādi jautājumi par izrādes tapšanas gaitām, atgādinām – rīt, plkst. 18:00 Liepājas teātrī norisināsies diskusija “Klasika un mūsdienas. Kurš kuru?”, kurā piedalīsies režisors Elmārs Seņkovs, Liepājas Universitātes Humanitāro un mākslas zinātņu fakultātes dekāne, profesore Zanda Gūtmane, kā arī aktieri Inese Kučinska un Rolands Beķeris. Ceram, ka būs izaicinoši aizraujoši!
Jūsu Liepājas teātris

You may also like

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *