Īsumā par būtiskāko. Šekspīrs

Lai jums būtu vieglāk izdzīvot stundas, kas mūs šķir no “Šekspīra” pirmizrādes, lūk, noskaņas rosinošs atgādinājums par to, kas tad īsti norisinās lugās, kuras izmantotas Elmāra Seņkova iestudējumā.

RIČARDS III

Ričards III ir Anglijas mirstošā karaļa Edvarda IX brālis. Viņš ar gudru ziņu liek apcietināt savu otru brāli Klerensu, kuru vēlāk pavēl arī noslepkavot, lai tādā veidā izbrīvētu sev ceļu uz valsts troni pēc karaļa nāves. Lai nostiprinātu iespēju iegūt nedalītu varu, Ričards bildina lēdiju Annu – sāncenšu dzimtas Henrija VI dēla atraitni. Ar viltu un Bekingemas hercoga palīdzību Ričards pats proklamējas par karali un liek nogalināt karaļa Edvarda dēlu Jorku. Kad tas izdarīts, viņš vēlas apprecēt sava brāļa meitu, vēl jo vairāk nostiprinot savu pozīciju varas hierarhijā.
Ričarda noziegumi saceļ pret viņu angļu tautu, un pat viņa līdzšinējais palīgs, Ričarda “labā roka” – Bekingems viņu nodod. Visi ir pret Ričardu, pat viņa māte, kura novēl Ričardam nāvi. Tieši to viņš arī saņem, jo mīlestību ar varu iegūt nav iespējams.

OTELLO

Venēcijas republikas karavadoņa Otello karodznieks Jago apskauž un ienīst savu priekšnieku leitnantu Kasio un vēl jo vairāk tā priekšnieku Otello, tāpēc uzliek sev par mērķi panākt abu ciešanas.
Moris Otello mīl skaisto venēcieti Dezdemonu. Jago panāk Kasio degradāciju par piedalīšanos kādā iereibušo kautiņā, kurā Jago viņu ievilinājis, un iedrošina Kasio lūgt Dezdemonu palīdzēt viņam atgūt savu godu un posteni. Tad Jago iestāsta Otello, ka Kasio ir Dezdemonas mīļākais, un ar viltu viņam beidzot izdodas pārliecināt mori, ka viņa Dezdemona ir neuzticīga. Greizsirdības izmisīgā uzliesmojumā Otello nogalina Kasio, kurš nāvīgi ievaino arī Jago. Atriebības sātu neguvis, Otello nožņaudz Dezdemonu un arī pats izvēlas mirt – šī pasaule ir pārāk nežēlīga mīlestību alkstošām sirdīm.

MAKBETS

Skotu karavadonis Makbets, atgriezdamies mājās pēc asiņainas kaujas ar vikingiem, satiek pārdabiskas būtnes, kuras viņam pareģo Skotijas karaļa kroni. Makbets atstāsta savai sievai – lēdijai Makbetai dzirdēto, un tā, iedegusies godkārībā, piekodina viņu nogalināt karali Dankanu. Makbets paklausa sievu, taču sirdsapziņas mokas par padarīto abus noved neprātā – Makbets nu vēlas nogalināt katru, kas viņam šķiet aizdomīgs, bet lēdija Makbeta aptver, ka viņas rokas un gods nekad vairs nekļūs tīrs no asinīm, un iegūtā vara neattaisno uz to liktās cerības. Lēdija Makbeta nogalina sevi pati, un bez viņas Makbeta dzīve kļūst neizturams slepkavību virknējums, kuru nav iespējams pārtraukt.

ROMEO UN DŽULJETA

Divas ģimenes – Monteki un Kapuleti – plosa nāvīgs naids, cīņa par virskundzību, sāncenšu nežēlība un nebeidzamas varas spēles. Romeo Monteki atliek vien ieraudzīt Džuljetu Kapuleti, lai abi iemīlētos no pirmā acu skatiena. Viņi strauji viens otram atzīstas jūtās un sola savstarpēji mūžīgu mīlu, kaut abi zina, ka tas nav iespējams šai pasaulē, kas tik negodīga Vien nāve var viņus abus vienot uz mūžiem, un pusaudžu kaislā mīlā uz to viņi arī iet.

Kā viļņi, irdami pret krasta oļiem,
Tā mūsu stundas dienu plūsmā zūd.
Mums tālāk tikt par priekšgājēju soļiem,
Un turpinātājiem to darbā būt.
Ik piedzimšana, rotāta ar ziediem,
Iet pretī briedumam. Pēc tam tūlīt,
Jau draudot ļauna aptumsuma biediem,
Laiks doto dāvanu sāk atprasīt.
Laiks jaunībai tās plauksmi nesaglabā
Un grumbas ievelk pierē skaistulei,
Plūc pašu dārgāko, kas rodams dabā,
Viss nāvē brūk, kur izkapti tas spēj.
Un tomēr vārsmām šīm sniegt mūžību,
Kur dzīvosi par spīti nāvei tu.
/Viljams Šekspīrs/

Tiekamies pirmizrādē!
Jūsu Liepājas teātris

P.S. Photoshopā paspēlējies Mārtiņš Kalita, attēlos Edgars Pujāts – Margarita, Kaspars Kārkliņš – Otello, Gatis Maliks – Makbets un Kaspars Gods – Hercogiene.

Continue Reading

Šekspīrs atbrīvo, nevis iegrožo

Gatavojoties rītdienas (5.11.2019.) diskusijai par un ap mūsu topošo iestudējumu “Šekspīrs”, uz pāris īsiem jautājumiem aicinājām atbildēt arī izrādes radošo komandu – režisoru Elmāru Seņkovu, scenogrāfu Reini Suhanovu, komponistu Edgaru Mākenu, režisora asistentu objektu teātra jautājumos Matīsu Budovski un dramaturģi Rasu Bugavičuti-Pēci.

Kāda ir tava pirmā asociācija ar Šekspīru?

Elmārs. Lai cik tas arī nebūtu banāli – Hamlets! (Pauze.) Daudz lugu, daudz slepkavību, intrigu, varas spēles, pa vidu mīlestība. Traģēdija un komēdija.
Reinis.
Šekspīra izlases grāmatu muguriņas. Ar visiem apvalkiem konkrētā vietā plauktā.
Edgars. “Nav stāsta skumjāka par šo / Kā stāsts par Džuljetu un viņas Romeo.”
Matīss. Angļi, vara, humors, karma un nāvējoša mīlestība.
Rasa. Kaut kas pārlaicīgs un apskaužams.

Kas bija un joprojām ir izaicinošākais, strādājot pie topošās izrādes?

Elmārs. Šekspīra valodu nedrīkst spēlēt reālpsiholoģiski. Un mūsu teātra skolai ir ļoti grūti pielīdzināt Šekspīra teātri. Tas ir krietni atsvešinātāks. Izaicinoši ir atrast pareizos uzdevumus un eksistēšanas veidu uz skatuves, lai padarītu to dinamisku, aizraujošu. Aktierus visvairāk biedē Šekspīra teksti! Un tas tiešām arī ir galvenais – atrast piegājienu, kā to nospēlēt tā, lai būtu skaidra domu, kas slēpjas aiz tā Šekspīra valodas. Izaicinoši ir arī atrast veidu, kā nospēlēt mazu fragmentu, neignorējot pilno lugas kontekstu… Tā, lai nepazūd tēla kodols, bet arī mazajā fragmentā būtu jūtams viss tēla apjoms. Lai nenonāk tēls pretrunā ar to, kāda ir viņa pilnā “vēsture”. Bet, kas ir aizraujošākais – Šekspīrs ir nenormāli asprātīgs! Viņš pieļauj jebkāda veida formas izpausmes, viņš atļauj spēlēties un atbrīvo, nevis iegrožo. Tā kā Šekspīrs ir… izaicinoši aizraujošs.
Reinis Suhanovs.
(Smaida un neko nesaka.) 
Edgars Mākens.
Nekad iepriekš nebiju rakstījis ērģelēm. Nācās krietni pastudēt klasiķus.
Matīss Budovskis.
Par šo man vēl jāpadomā…
Rasa Bugavičute-Pēce. 
Man izaicinošākais bija sagatavošanās process. Ne lasīšanas daļa, bet tas posms, kas tika pavadīts, cenšoties atrast labāko veidu, kā dramaturģisko materiālu salipināt vienā veselumā! Vismaz trīs versijas bija jāizmet elektroniskajā miskastē, jo katra pieķeršanās Šekspīra tekstiem parādīja tos citā gaismā, un es vairākas reizes tā priekšā sajutu absolūtu sakāvi. Nu, piemēram, atsakoties no Šekspīra tekstiem un tā laika zīmēm, mēs pazaudējam Šekspīru, un to nedrīkst pieļaut. Vai, piemēram, atstāstot kompakti, sinopšu veidā vairākus Šekspīra lugu sižetus, tie skan krietni vien triviālāk, kā patiesībā ir, un mēs apdalām paši sevi. Un tā pamazām, pamazītiņām, kamēr tikām līdz tam, pie kā palikām – bija jāpasvīst.

Ja jums ir vēl kādi jautājumi par izrādes tapšanas gaitām, atgādinām – rīt, plkst. 18:00 Liepājas teātrī norisināsies diskusija “Klasika un mūsdienas. Kurš kuru?”, kurā piedalīsies režisors Elmārs Seņkovs, Liepājas Universitātes Humanitāro un mākslas zinātņu fakultātes dekāne, profesore Zanda Gūtmane, kā arī aktieri Inese Kučinska un Rolands Beķeris. Ceram, ka būs izaicinoši aizraujoši!
Jūsu Liepājas teātris

Continue Reading

Seņkovs un Šekspīrs

Pirmizrāde Elmāra Seņkova un Šekspīra savienībai Liepājas teātrī saules gaismu ieraudzīs jau pēc trīs nedēļām. Biļetes nopērkamas šeit.

CXLVI

Teic, dvēsele, – vai, miesā mājojot,
Kur ļaunas dziņas tevi važās sien,
Tu visu gribi ārišķībai dot,
Bet iekšienē būt nabaga arvien?
Par mitekli, kas īsu brīdi būs,
Tavs vārgums pārāk dārgi maksāt mēdz.
Kad tārpi reiz šo mantojumu gūs,
Vai tad patiešām viss būs pazaudēts?
Nē, dvēsele, tev vergot jāpārstāj;
Lai tev tavs miesas grausts par kalpu top,
Vairs nezemojies, nemirstību krāj
Ikkatru stundu, kas tev jāsastop.
No nāves pārtiec, un, ja gals būs tad,
Lai nāve mirst, tu nemirsi nekad.
/Šekspīrs/

Šekspīra teātris jau vairāku gadsimtu ilgumā apliecina cilvēka asinskāri un dzīvnieciskuma spēku prāta priekšā, un labi, ka tā – caur to mēs baudām, ka esam dzīvi! Globe teātris vēsturiski ir 17.gadsimta Londonas izklaides epicentrs, kaut Šekspīra lugas pludot pludo to raksturu asinīs, kas lietas visdažādākajās slepkavībās. Taču kuram gan nav skaidrs, kāpēc pūlis sajūsmā auroja, vērojot varas cīņas uz skatuves – kurš gan nav sastapis savā ceļā greizsirdību, varaskāri, miesaskāri, melus, manipulēšanu, slēptākās dziņas, zaudējuma sāpes… Liepājas teātra topošajā izrādē darbojas Šekspīra lugu 18 raksturi un teju tik pat reižu uz skatuves kāds mirst. Koncentrētā formā un apjomā tiek iztirzāts viss cilvēka spilgtāko neirožu klāsts. Savu vājību priekšā cilvēks kļūst tik smieklīgi vājš, ka to kļūst kāri vērot.

Šekspīra lugu iestudēšana visos laikos ir bijis režisoru izaicinājums un profesionālās varēšanas apliecinājums. Tāpat arī aktieriem – spēja iedvest Šekspīra 17.gadsimta sākumā rakstītajos tekstos 21.gadsimta domas ātrumu ir grūti, bet pie izdošanās sniedz neizmērojamu baudu. Darba vēl ir daudz! Bet latiņa augsta – un tomēr, vai gan citādi maz būtu interesanti? Caur izaicinājumiem mēs nemirstību krājam.

 

Continue Reading

Dodamies uz Latvijas Nacionālo teātri

Ar izrādi “Liepāja – Latvijas galvaspilsēta” dodamies uz Rīgu – Latvijas Nacionālo teātri, vietu, kurā pirms teju 101 gada tika proklamēta Latvijas valsts. Kur nu vēl labāka vieta izrādei, kas vēsta tieši par laiku un notikumiem, kas risinājās Latvijā pirms simts gadiem?
Viss ir sakārtots – kostīmi salikti pārvadājamajos skapjos un sakrauti fūrēs, jau vakarā iebrauksim Rīgā. Pirms simts gadiem, kad Latvijas valsts tika proklamēta, ziņa par šo faktu no Rīgas līdz Liepājai ceļoja vairākas dienas. Bija bezdievīgs sals, cilvēki no dienas uz dienu centās izdzīvot, apjēdzot arvien jaunus politiskos pavērsienus, kuru fonā turpinājās ikdienā atrisināmais. Kā nenosalt? Kur atrast darbu? Kas tas par lādiņu, ar kuru pagalmā spēlējas mazi bērni? Un kāpēc jāuzjauc krāpnieciskais piens? Kam ticēt? Kas notiks rīt? Vai mana mūža mīlestība rīt vēl būs maz dzīva? Uz neskaitāmiem un neizportamiem jautājumiem mūsu priekštečiem bija jāatbild ik dienu, lai šodien, mūsdienās mēs varētu svinēt brīvību. Varbūt arī tas mums būtu jāatcerās biežāk kā svētku reizēs.

Aicinām jūs uz izrādi “Liepāja – Latvijas galvaspilsēta”, kas nominēta Spēlmaņu Nakts balvai sešās kategorijās: “Gada lielās formas izrāde”, “Gada režisors” (Valters Sīlis), “Gada scenogrāfs” (Uģis Bērziņš), “Gada aktieris 2. plāna lomā” (Mārtiņš Kalita), Gada kustību mākslinieks” (Kristīne Brīniņa), “Gada muzikālās partitūras autors” (Reinis Sējāns). Biļetes joprojām pieejamas šeit. Izrāde Latvijas Nacionālajā teātrī tiks izrādīta rīt, 5.oktobrī plkst. 13:00 un 18:00

Tiekamies Rīgā!
Jūsu Liepājas teātris

Continue Reading

Kristīne, Edgars, Akmentiņš – mūsējie

 

Agnese Jēkabsone. Kristīne.
“Mana Kristīne Regnāra iestudējumā ir ļoti stipra, bet arī ievainojama. Viņa ir kaislīga un arī mierīga. Viņa ir silta un vēsa. Viņa ir tik tuva, bet reizē arī neaizsniedzama. Viņa ir vienkārša – vitāla un dzīva. Es ceru, ka mana Kristīne Regnāra iestudējumā lauzīs un mainīs skatītāju priekšstatus par klasisko Blaumaņa Kristīni…
Savukārt man Kristīnes loma ir atgādinājums kā aktrisei, ka mūzikls ir ļoti sarežģīts žanrs, kas dod neaizmirstamu, apjomīgu, ļoti sarežģītu darba procesu, ko es pieņemu kā jaunu un lielu izaicinājumu.”

Gints Grāvelis. Edgars.
“Nu, mans Edgars ir mans Edgars! Un kopumā es ceru, ka mums izdodas tikt vaļā no tā stereotipa, ko visi zina, ka Edgars bija tāds nesaprastais, lāga vīrs dzērājs. Šajā gadījumā un risinājumā Edgars pilnīgi noteikti daudz vairāk rīkojas, nevis vienkārši mēģina būt labs. Tas ierakstīts arī mūzikla libretā – laiks beidzot rīkoties, pēc tam parunāt…
Loma ir liela un atbildīga, un man tā dod papildus pārliecību, ka ne viss, ko var dabūt tā vienkārši, ir tas labākais. Šim tam jāpieliek vēl vairāk pūļu, lai rezultāts attaisnotos. Izaicinājums tika izmests, es to ļoti kāri noķēru un vaļā nelaidīšu.”

Sandis Pēcis. Akmentiņš.
“Mans Akmetniņš atšķiras ar mani. Ja mākslinieks ir radītājs un tēls ir tas, ko rada, tad radījums neizbēgami iznāk pēc radītāja ģīmja un līdzības un, lūk, es domāju, ka mans Akmentiņš ar tieši to arī atšķiras – ar manu ģīmi un manu līdzību. Domāju, ka Akmetniņa tēls patiesībā ir standarts, uz ko mums kā tautai vajadzētu tiekties – viņš ļoti labi zina, ko ir izdarījis, ko var un ko grib, un pēc tā arī iet līdz pēdējam.
Šī loma man personīgi ir vājprātīgs izaicinājums, jo mūzikls, lai arī citreiz no malas var likties tāds tralalā pasākums, patiesībā ir ārkārtīgi izaicinošs žanrs, un man uz tā izdošanos jāiet līdz pēdējam. Kā Akmentiņam.”

Tiekamies pirmizrādē! Biļetes ŠEIT.
Fotogrāfiju autors: Armants Kaušelis

Continue Reading

“PURVA BRIDĒJS UGUNĪ”

Alaines muižas dārzā šur tur starp biezajiem zaļumiem mirdzēja baltās maija rozes. Arī kaktā, kur dārznieka mājas sarkanā siena sadūrās ar augsto sētu, liels krūms stāvēja pilnos ziedos. Garš, kupls zars sniedzās līdz pat atvērtam logam un piemetās pa reizei viegli viegli pie viņa rūtīm. Smalka smarša pildīja istabiņu, kurā Kristīne nupat ienāca un, dziesmu grāmatu uz galda nolikdama, mātei pretim nosēdās.
«Silts!» viņa sacīja un noņēma no galvas balto batista lakatiņu ar melnajiem punktiem. «Varen silts, mammiņ.»

Liepājas teātra gaiteņos te viens, te cits dzied līdzi aktieriem, kas vaiga sviedros strādā uz skatuves. Kārļa Lāča mūzika ar Regnāra Vaivara rakstītajiem tekstiem dun translāciju aparātos, gaiteņos un mugurkaula smadzenēs, izrādes aktieru ansambli, visdrīzāk, nepametot pat miegā. Dimd skrienoši soļi, krīt akmeņi, plīkšķ pļaukas un skatuves malā kā sekunžu skaitītājs tikšķ metronoms, uzmanot katras zilbes īsto atrašanās vietu.
«Karsts!» ikviens mūziklā iesaistītais aktieris var apstiprināt ar skatienu vien. «Varen karsts, skatītāj.»

Dienu pa dienai, mēģinājumu pa mēģinājumam Liepājas teātris saaug ar mūzikla materiālu, kuru, Rūdolfa Blaumaņa noveles “Purva bridējs” un lugas “Ugunī” rosināts, režisors un libreta autors Regnārs Vaivars pavērsis pret mums – 21.gadsimta Edgariem, Kristīnēm un Akmentiņiem. Rūdolfa Blaumaņa spēja radīt noveles un lugas, kas izdzīvo cauri laikam, slēpjas stāsta skaidrībā. Kristīne ir izvēles priekšā – ļaut vaļu sirdij un saistīt savu nākotni ar Edgaru, vai sekot prātam un saistīties ar Akmentiņu. Pareizās atbildes nav un diskusija par to, kurš kuram būtu jāuzvar un kā mēs rīkotos Kristīnes vietā, ilgst jau savus 130 gadus. Mūzikla režisors Regnārs Vaivars teic, ka visiem būtu labāk, ja šāds stāsts nekad nebūtu noticis, bet tajā pašā laikā arī apstiprina, ka pat visneizskaidrojamākās izvēles mēdz notikt skaisti, šausminoši dabīgi un līdz asarām pašsaprotami.

«Nu tad lai Dievs man palīdz…» viņa sacīja un gribēja tāļāk runāt, bet nevarēja. Darba vēl daudz, bet tiekamies jau pavisam drīz.
Par izrādi un tās radošo komandu vairāk lasiet šeit!
Biļetes iespējams iegādāties šeit!

Fotogrāfijas autors: Armands Kaušelis

Continue Reading