#21

Un, lūk. Tas brīdis ir pienācis – mēs iepazīstinām jūs, mīļie skatītāji, ar vienu no mūsu aktiermākslas studentēm. Lauras Grozas topošajā iestudējumā “Roberto Zuko” (autors Bernārs Marī Koltess) vienā no lomām redzēsiet arī viņu – Kintiju Stūri. Viņa ir saulaina Madonas novada – Jaunkalsnavas meitene, kurai patīk daba un mežs, un nu plānā turpināt pieradināt sevi pie jūras. Kursabiedri Kintiju raksturo kā objektīvu un empātisku būtni, kura nebaidās paust savu viedokli. Viņa ir prasīga kā pret sevi, tā citiem, iejūtīga un apveltīta ar lielisku humora izjūtu. Kintija ir laba partnere uz laukuma, uz kuras pleca var paraudāt, kad nepieciešams, un bomba pa dzīvi, ar kuru dejot līdz rītam! Un ne mazāk svarīgi – viņa vienmēr lieliski smaržo.

Kintijas pirmā pirmizrāde Liepājas teātrī ir tepat ap stūri, uz skatuves notiek scenogrāfijas montāžas darbi, tāpēc atrodam mirkli, lai aprunātos par to, kā tad īsti tas ir – būt un spēlēt uz lielās skatuves.

Kā Tu jūties?
Šobrīd es jūtos nedaudz kā mazs bērns atrakciju parkā. Viss ir ļoti aizraujoši, bet es vēl neesmu sapratusi, kā kurš karuselis darbojas, tāpēc virzos uz priekšu piesardzīgi. Varbūt pārāk piesardzīgi… Lai gan es zinu, ka mani no visām pusēm sargā un atbalsta. Ārpasaulē tā ir mana ģimene un draugi, skolā – kursabiedri, kuri man šobrīd ļoti palīdz, jo mēģinājumu vārdā man nākas kavēt nodarbības un lekcijas… Savukārt teātrī mani sargi ir mani pedagogi, izrādes ansamblis un režisore – no visiem izteikti jūtu atbalsta plecu. Un varbūt tieši tāpēc – ja gadās brīvs brīdis, kad man sanāk apsēsties un padomāt, kā es jūtos, tad es jūtos ļoti pateicīga, jo man šķiet, ka man šobrīd ir viss, kas man ir nepieciešams, lai es varētu sākt virzīties uz priekšu.

Tiktāl – kas ir Tavs lielākais pārsteigums, strādājot pie lomas lielajā teātrī?
Skolā mēs ļoti strādājam pie disciplīnas un aktiera darba ētikas, jo tas ir profesijas pamats, kā mums stāsta. Tāpēc viens no pārsteigumiem ir apstiprinājums, ka tas, ko mums māca, nav tikai studentu audzināšanas metode, bet balta patiesība. Teātrī es ļoti labi redzu, ka ir aktieri, kas tiešām ievēro darba ētiku un personisko disciplīnu. Un, lai arī pirms tam es, skatoties izrādes, jau intuitīvi jutu, kuri aktieri pieslēdzas lomai ar visu savu psihofiziku un koncentrētību, tad mēģinājumos es skaidri ieraudzīju no viņiem tieši tādu pašu atdevi. Viņi tērē sevi un strādā ar pilnu kāju arī brīžos, kad tas itin kā nebūtu jādara. Un tā ir viena no vērtīgākajām mācību stundām – atklāsme, ka nedrīkst sevi pieradināt pie paviršības, ka vajag darīt visu uz 100 procentiem, jo aktiera profesija patiesībā sastāv no viena bezgalīga treniņa… Un līdzās šim arī kā pārsteigums nāca aktieru domāšanas ātrums, jo darba procesā, kad mēs veidojām etīdes un ainas, es novēroju, ka ir aktieri, kas zibenīgi spēj izdomāt, kā viņi jūtas par notiekošo, ko viņi darīs, kā viņi to darīs. Ja ir tāds domāšanas ātrums un aktierim jau uzreiz ir skaidrs, kāds ir uzdevums, tad atliek tikai mēģināt!

Laura Groza ir Tava pirmā režisore uz lielās skatuves, tas vienmēr ir īpašs stāsts, kuru varbūt vairāk novērtēt izdosies pēc kāda laika, un tomēr – ko jau tagad no šīs pieredzes darbā ar Lauru paņemsi kā vērtību turpmākajām profesionālajām gaitām?
Vienā no mēģinājumiem Laura man ļoti trāpīgi pateica: “Ja tu turpināsi sevi šaustīt un domāsi par to, ka tev neizdodas, tad, tici man – tev arī neizdosies.” Es to paņēmu sev nevis kā draudu, bet padomu, cenšoties atmest sevis žēlošanu un koncentrējoties dotajiem uzdevumiem. Jo ir ļoti ērti – pieņemt, ka man kaut kas neizdodas un tad vēl sākt sevi noēst par to, bet tas absolūti nav produktīvi. Man ļoti patīk, kā Laura liek visā meklēt personisko – visādas asociācijas, kas iedarbojas tieši uz mani. Tas, ko es izdomāju, tas ir manā ziņā, bet galvenais, lai tas mani kustina.

Kā pati loma? Cik viegli / grūti tā Tevī ietek un kādas domas liek pārcilāt?
Par lomu runājot, izrādē es esmu skuķis, kas dzīvo visai izolētos apstākļos, jo visi mani ļoti, ļoti sargā. Bet, kā mēs visi zinām, pārcenšanās var pāraugt apsēstībā un cilvēkus pazudināt. Visi manas lomas dzīves apstāļi ir pilnīgs pretstats manai bērnībai, jo mani vecāki man ārkārtīgi uzticējās, ļaujot man lēmumus pieņemt pašai. Neapzināti es to ļoti novērtēju, tāpēc, lielākoties, neliku viņiem vilties. Tādēļ ir ļoti interesanti ar šīs lomas starpniecību padzīvot citādāk. Intuitīvi man šķiet, ka virziens ir pareizais, bet viss vēl ir priekšā. Līdz pēdējam mirklim vēl priekšā!

Foto: Leons Leščinskis
Vairāk par Liepājas teātra aktieru kursu varat uzzināt, sekojot viņu gaitām kursa Facebook lapā!

You may also like

#16

#10

#15

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *