Vai Vienaldzības gadsimts?

25.janvārī mūsu teātris piedzīvos pirmizrādi “VIENALDZĪBAS GADSIMTS“, kas visā savā būtībā ļoti labi ierakstās šīs sezonas virstēmā “KURŠ KURU”. Vienaldzība pārmāks mūs, vai mēs to?

Reinis un Krista Dzudzilo par izrādes plakātu: “Sakairinātā, apaļā acs, kas nogurusi arī no ekrāna skatīšanas, ir izrādes vizuālā zīme. Tas ir anatomijas zīmējums un šādā “nolobītā” jeb kailā veidā acs izskatās arī pēc jaunas Pasaules, planētas, kas ietiecas jaunajā gadsimtā. Virtuālās realitātes izaicinājums parādās caur durstīgo, aso kursora bultu, kas pieskaras acs radzenei. Pieradums ieraudzīt katastrofas, kas ir klikšķa attālumā vai momentāna “jebkura” notikuma atrašana meklējuma/search laukā, ir ikdienas normalitāte. Šeit meklējums ir nosaukums – Vienladzības gadsimts.”

Dmitrijs Petrenko par izrādes aktualitāti: “Mēs izrādē gribējām izbēgt no tā, ka viņus vērojošā “acs” ir varas objekts, Lielas brālis vai kas tāds. Vairāk runāt par to, ka paši sevi vērojam, redzam viens otrā varbūt ne vienmēr to, ko gribētu redzēt, ka pasakām lietas nedomājot, un uzdot jautājumu, kas būtu, ja mums nāktos atbildēt par šiem vārdiem, izteikumiem. Paskatīties, kas notiktu, ja mums būtu mazliet vairāk sirdsapziņas, nekā mēs savā vienaldzības gadsimtā lietojam.”

Rasa Bugavičute-Pēce par lugas formu: “No dramaturģiskā viedokļa, izrāde balansē uz robežas starp realitāti un virzienu, uz kuru neapzināti visi ejam, kaut varbūt nemaz nevēlamies tur nokļūt. Tā ir sava veida fantāzija, kuru rosina jautājumi, par kuriem derētu domāt biežāk. Tehnoloģijas mums palīdz vai traucē? Apziņa, ka mēs sociālajos portālos esam izlikuši sevi publiskai apskatei mūs rosina būt pa īstam labākiem, vai gluži pretēji – liek uzaudzēt ārēji perfektu čaulu, kas tikai palīdz slēpt patiesību, un kurai paši ļoti viegli noticam? Vai bez socportālu filtriem mēs nekļūstam viegli ievainojami? Vai noliekot malā viedierīces mēs nejūtamies pamesti nekurienē un nezināmajā? Uz visiem šiem jautājumiem mums, visdrīzāk, nav skaidru atbilžu, bet tieši tāpēc ir vērts par tiem domāt.”

Oskars Pauliņš par Vienaldzības Gadsimtu: “Šī izrāde man ir “spogulis”, kurā es redzu sevi, tevi un mūs visus kopumā. Mūsu sejas un domas, kuras ne vienmēr ir mūsu, un ne vienmēr skaistas. Un tas liek aizdomāties konkrēti par savu vērtību skalu un paradumiem. Vērtīgi.”

Gaidām jūs Liepājas teātrī!
#mīlam_jūs ❤️

You may also like

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *